Izlasīju.
Patika ļoti, bet deva smagas pārdomas. Kāpēc es jūtos uz mata kā katordznieks? Nu labi, ne uz mata, bet uz vismaz īsa sara.
Tas ir briesmīgi. Kāpēc es nez kāpēc varu ļoti spilgti iztēloties, izjust un saprast šīs emocijas? Kāpēc es visu dzīvi jūtos kā katorgā, par spīti tam, cik man ļoti patīk dzīvot un cik laimīga es brīžiem jūtos? Kāpēc manī mājo kaut kas sagūstīts un pazemots, kas zaudējis cilvēcību un turas pie cerības tikai tāpēc, ka citādi jāmirst, bet patiesībā īsti necer?
Tas man pašai ir mīkla, bet, lasot šo darbu, kas ir ļoti smalki psiholoģisks, uzsver nianses un cita acīm garām paslīdošas nianses, jau varu paredzēt nākamos vārdus, jo es nez kāpēc jūtos tāpat? Savā dzīvē es esmu jutusies ļoti dažādi, bet kas ir tas, kas manī ir tik degradējies, tik visu pamests, nicināts un pilnīgi nevērtīgs?
Katorgā cilvēkiem ir jādzīvo kopā ar tiem, kas nu tur ir, nav iespējas izvēlēties, tāpat ir jāvergo darbos, kas pašam nedod nekādu labumu, jāievēro noteikumi, kurus pats nav izvēlējies, jānēsā smagas važas, jāļauj sevi iezīmēt ar kauna zīmi, jāklausa tiem, ko nicini, jāpalīdz tiem, ko ienīsti...
Izklausās kā... dzīve..?

Kāpēc gan viņš man pēkšņi asociējas ar manas mīļākās filmas mīļāko tēlu, ja līdzības ir tomēr visai niecīgas? :D
Jocīgi.
Un vispār... es esmu nonākusi tur, kur es gribēju, bet, kā parasti - kad tas pienāk, tas pēkšņi šķiet pat grūti atpazīstams, jo, esot reāls, ir pilnīgi citāds, kā gaidīts...
Jā, es taisu jocīgus, garus un sarežģītus teikumus ar daudziem palīgteikumiem.
Man nemaz pat negribas rakstīt, ko es pasūtīju. Mana slimīgā vēlme būt atvērtai un pārskatāmai visiem tomēr nespēj uzvarēt to, ka šis jau ir par daudz. Es nevaru pateikt publiski, laikam nekad nevarēšu pateikt, kas tas ir, ko es gribēju un dabūju. Nu jā, var nojaust, kas tas fiziski ir, bet ko tas nozīmē un ko nes - nē.
Taču es to dabūju, un, pat kā jau parasti - ne tāds, kā gaidīju, tas ir kaut kas brīnišķīgs.