Visu dienu neoklasika, vairāk tāda uz klasiskajiem instrumentiem, ļoti rudenīga un sapņaina.
Manā dzīvē atgriežas Ashram - mana otrā mīļākā neoklasikas grupa, kas manā pleilistē ir tikai rudeņos un ziemās, jo citos gadalaikos klausos tikai dažas atsevišķas dziesmas. Esmu ļoti izteikts gadalaiku cilvēks.
Šodien līdz galam izdomāju, kā gatavošu kaut ko ļoti īpašu - talismaniņu, ko kārt kaklā. No ļoti, ļoti īpašām sastāvdaļām. Tādu skaistu :)
Varbūt, ka tas sagādās prieku ne tikai man :)
*
Kā es mīlu šo laiku - rudens sākumu. Patīk arī pelēkais rudens oktobra beigās - novembrī, bet tajā laikā man parasti ir slikti... it kā patīk, bet no otras puses - kaut kas nav. Tagad ir dzestrs, no rīta, atverot logu, nāk iekšā visgaršīgākais gaiss, kāds vien ir. Dzidrs, jau lapu trūdēšanas smaržas pilns.
Rudens ir laiks, kad man ļoti patīk saule, uz krāsainajām lapām, uz manis, uz citiem... ļoti patīk, jo nav karsts kā vasarā, nežilbina acis kā ziemā, nav banāli kā pavasarī.
Jāaiziet uz manu rudens māju... vēl ne, vēl par agru, bet varbūt vajadzētu to darīt taisni manā dzimšanas dienā, nevis dienu iepriekš, kad svinēšana, bet gan tieši manā dienā. Cerams, ka tad būs skaists laiks.

Biju pie mātes, ļoti daudz izrunājāmies. Stāstīju par savu dvēseles radinieku, sākām runāt vispār par depresijām, bērnības traumām, citiem traumatiskiem notikumiem, to kā pieredze bērnībā ietekmē visu dzīvi, kāda nozīme ir tam, kādā ģimenē esi augusi, cik šausmīgi ir skolas gadi, kā domājošiem, lasošiem, inteliģentiem cilvēkiem, kuriem pie tam ir spēcīga jūtu pasaule, nav šeit īsti vietas, un cik grūti ir tomēr to sev radīt, jo atrast to nevar...
Bija interesanti, dziļi.
Gribētos par šo to pastāstīt tam pašam sarunas tēmu vaininiekam, bet nevar... gribētos garu, dziļu sarunu, daudz, daudz tādu... gribētu runāt, un staigāt pa skaistām un neglītām vietām, ar skaistiem un neglītiem cilvēkiem, runājot par skaisto un neglīto dzīvi un pasauli.
Gribētos spēt teleportēties, vai kā Līgas Priedes dziesmā - tev pie gultas nostāšos, it kā elpa klusa...
Man liekas, ka līdzīgi varētu justies cilvēks, kas ilgi nodzīvojis ar vienu kāju, tad to atdabūjis, un atkal pazaudējis... gribēto dejot, bet vairs nepietiek lēkāt uz vienas kājas...