Jā, man bija dāvāts pārtraukums bipolārās izpriecās, bet augusta vidū piemeklēja mānija. Ko tas nozīmē? To, ka tuvojas arī depresija. Šoreiz man bija dāvāta vēl pēdējā labvēlība - starp māniju un depresiju man bija normālais periods, kas ir reta parādība. Normālais periods parasti ir otrā galā. Man ir tendence no visaugstākās mānijas gāzties bedrē ar neticamu palēcienu, tad lēnām izrāpties, padzīvot normāli, un sākt svēto trīsvienību no gala.
Kad satiku savu pēdējā laika sajūsmas un traģēdijas objektu, biju maniakāla. Otrreiz - normāla. Trešoreiz..? Eh...
*
Un jā, jāatzīst, ka jau tagad, kad nav pagājušas ne 24h, kopš šķīrāmies, jūtu, ka smagi ilgojos un jau izjūtu visus tos pretīgos mēnešus, kopš būšu šķirta no... matu balzāma :D Ak, jel, lai nolādēta tā somugru zeme, lai sabrūk pīšļos viss, kas viņam dārgs, es gribu būt savtīga.
Kad vēl jādomā par to, ka šīm smadzenēm un ego Latvija ir daudz par mazu... vēlreiz eh.
Jā, jā, vāries savā iedomībā, man JAU tevis pietrūkst.
Un man pietrūkst vēl arī tevis, un pietrūkst tevis, un tevis... un pietrūkst visu un visa... jo man vienmēr trūkst, nekad nav par daudz.
*
Šī depresija būs grezna līdz ārprātam. Ja es jums prasu smagus akmeņus un virvi, nedodiet. Es negribu noslīcināties. Šobrīd. Bet zinu, ka gribēšu. Ir rudens. Rudeņos negriež vēnas, nesmēķē mušmires līdz nāvei un nelec no augstām vietām.
Rudeņos slīcinās.
Starp kritušām lapām un pussasalušām elodejām.