Pārsteidzošs, negaidīts Marrg :)

Bo (cik pretīgs vārds, piestāv tikai aitai Garfīlda multenē) ir tuvākais tēls, kas apraksta to, kas notiek ar mani. Man nav viņas valdzināšanas spēju, man nav nekā no viņas šarma vai spējas kādu seksuāli nohipnotizēt, bet es ēdu to, ko ēd viņa, un es tāpat nespēju bez tā izdzīvot.
Bo ir sukube. Viņa ēd cilvēku dzīvības enerģiju, un viņa to jūt kā seksuālo enerģiju. Viņa to var ēst vienkārši komunikācijā ar cilvēku, ļoti labi viņai tas garšo skūpstoties, bet cilvēku un fejas, kas viņai jo īpaši patīk, vēl labāk garšo seksa laikā.
Jā, fejas. Šajā seriālā pastāv fejas (fae), kas dzīvo slēpti līdzās cilvēkiem. Feju ir visādi veidi. Ir tādas, ko pēc izskata neatšķirt no cilvēkiem, ir tādas, ko nevar sajaukt. Tur "feja" ir plašs apzīmējums ļoti dažādām būtnēm, kuras visas vieno tas, ka tās dažādos veidos ēd cilvēkus. Seriālā fejas ir it kā barības ķēdes augstākā daļa. Pastāv neskaitāmas feju sugas, un katra no tām ēd cilvēkos kaut ko citu. Ir arī jau ierastas radības, kas visas iet zem vārda Fae, kā, piemēram, vilkači un vampīri. Dažas ēd līķus fiziski, citas ēd kaut kādas enerģijas.
Inkubi un sukubes ēd šo seksuālo dzīvības enerģiju. Tie var to izsūkt no jebkura cilvēka, bet daudz labāk garšo tāds, kas tiešām piesaista. Tiesa, seriālā, ja sukube neapstājas laikā, viņa noēd visu un cilvēks beigts. Man tā nav gadījies, protams.
Šis seriāls man patīk tieši tāpēc, ka es, tāpat kā Bo, ēdu šo enerģiju. Sevišķi piesaistīja sērija, kurā Bo nonāca lielā pagānu festivālā, kur viņi dejoja lielā barā, un viņa jutās kā apnarkojusies un nezināja, kuru vien ēst, ko ķert, ko grābt, jo viss ir elektrizēts ar šo enerģiju.
Ak, feju balle, viss manam priekam :D Tā bija reize, kad es pieēdos vismaz mēnesi uz priekšu. Tik daudz tuvu, dārgu, GARDU cilvēku vienkopus, visi apmainās ar šo enerģiju, gaiss dzirkstī vien no tā visa :) Un visi paklausīgi iet pa taciņu tur, kur man to vajag... tikai skatoties šo seriālu es līdz galam izpratu dažas lietas. Ne jau tāpēc, ka tur viss būtu kā man, bet gan tāpēc, ka stipri aizdomājos par tēmu vispār. Kāpēc man tas bija tik svarīgi, kāpēc man tas tik nenormāli labi garšoja? Garšīgākais pasākums ever!
Protams, ka Vikka ir diteistiska, seksuāla reliģija, protams, ka tās rituāli ir seksuāli un pārbagāti ar šo gardumu... viss pagānisms godāja šo enerģiju, ko es ēdu un pēc kā alkstu.
Varētu no malas likties, ka visa modernā sabiedrība ir ar to pilna, bet nekādā gadījumā tā nav. Ne porns, ne seksīgās reklāmas vai pakaļas kratošās "dziedātājas" nenes tādu enerģiju. Nu labi, ir gadījies sastapt, kur ir, bet ļoti reti.
Kur ir tā pilnīgi radikālā atšķirība, kāpēc pagānu festos tā ir, bet kopumā seksualizētajā sabiedrībā nav?
Neķītrība un kauns! Kristietība ir izbojājusi to visu. Liekas jau, ka seksuālā revolūcija notika 60tajos un tagad viss ir sasniegts, bet tā nav. Tas viss garšo pēc samazgām!!!
Ja kāds ar to cenšas šokēt, ja kāds cenšas pierādīt, ka tas nav slikti, ja kāds jūtas neķītrs, uzdrošinājies, pārkāpis kādas robežas, tas nozīmē, ka šīs robežas pastāv. Tīrā seksualitātē nav nekādas neķītrības! Tajā nav izvirtības, nav sajūtas, ka dara kaut ko aizliegtu, tajā nedomā, ko kāds domās, tajā neplātās ar saviem sasniegumiem, tīrā, auglīgā seksualitātē nav nekādu robežu, nekāda kauna, nekādas pārkāpšanas, izaicināšanas vai kaut kā pierādīšanas. Tieši tāpēc mūsdienās tas viss garšo pēc vircas bedres.
Visi cenšas kaut ko pierādīt, kaut ko pārkāpt, visi cenšas kādu ar savu uzvedību izaicināt, un tas tikai pierāda robežas un neķītrību, izvirtību un preteklību.
Man garšo tas, kas ir brīvs, kas neko neizaicina, bet bauda, kas ne no kā nekaunās, bet dara to, ko grib, kas sagādā baudu, neko nepierāda, bet vienkārši brīvi plūst. Pilnīgā bezrobežībā, pilnīgā dabiskumā, absolūtā baudījumā, bez kādas grēcīguma pieskaņas.
Tik reti nākas sagaršot kaut ko tādu. Cilvēki it kā raujas seksuālajā brīvībā, bet kamēr viņi paši jūtas pārdošnieki, kas izaicina un pārkāpj robežas, tikmēr tas viss ir grēcīgs, netīrs un šīs robežas pastāv. Kad cilvēka prātā šīs robežas, ko pārkāpt, izzūd, tad sekss un visa šī enerģija plūst pilnīgi brīvi, dabiski un skaisti.
Tas ir tas, kas man tā garšo pasākumos, mūzikā, mākslā, literatūrā. It sevišķi tur, kur cilvēki dejo.
Bet cik reti var panašķēties tik garšīgi... parasti tas viss ir piesārņots.
Un, kur vispār nav šīs seksa enerģijas, tas nemaz nav man. Tas man vispār neinteresē. Šī konkrētā enerģija, ko es ēdu, pastāv ļoti daudz kur, dažādos veidos. Tai nav obligāti jābūt sakarā ar dzimumaktu vai seksu tradicionālā izpratnē. Šī enerģija virmo gaisā, kad kāds dzied tā, ka dvēsele lido uz visām pusēm, tā ir kaisles enerģija pret dzīvi. Tā virmo gaisā, kad kopā ir īsti draugi, pat tad, ja viņiem nav nekādas vēlmes pēc seksa, bet, ja viņi dziļi skar viens otru, ja viņiem ir sadarbība, ja viņi tiecas viens pēc otra, tur ir TAS. Ne vienmēr, bet gadās, ka ir. Tā enerģija ir koncertos, ballītēs, tā piemīt pat bērniem un pensionāriem. Tā ir enerģija, kas plūst brīvi cilvēkos, kas spēj dziļi, dziļi just savu dzīvību, un izjust savu vietu pasaulē, kas mijiedarbojas, kam nav tās biezās ādas, kāda ir citiem.
Un tā ir cilvēkiem, kas mīl, kas mīl sevi un pasauli. Kas cieš, mīl, piedod un dejo cauri dzīvei, un kas nekad, nekad nenožēlo.
*
Bet kas ir labākais - tā ir katra cilvēka individuālā enerģija. Tā tik reti ir garšīga... un man tik bieži tās trūkst. Ja ilgi neesmu bijusi enerģetizētā pasākumā, kur paēst, tad man ir jāiet pie kāda, kam tās ir daudz. Ja nevaru vai negribu, tad es kāpju autobusā un braucu uz priekšu, uz priekšu... un izvēlos kādu upuri, kas sēž vēlams kaut kur man pretim. Sabtransā visērtāk kādam sēdēt tuvumā bez aizdomām par nelabu uzvedību.
Tad man nākas ēst svešiniekus. Vienkārši cilvēkus, kaut kādus, anonīmus. Vēlams, kas vismaz izskatās dzīvi, ne kā liela daļa cilvēku, kas garšo kā staigājoši līķi.
Tik maz man vajadzīgās enerģijas, cilvēki ir tukši, viņos nav brīvās seksuālās enerģijas, viņi ir sasaistīti un nelaimīgi.
Protams, ka ir regulārās maltītes, daži cilvēki ir īsti deserti, un viņiem parasti nav žēl...
Un vienmēr ir patīkami nogaršot jaunas garšas. Tik reti sanāk izjust ko īsti jaunu, oriģinālu, neatkārtojamu un man piemērotu. Tad vienmēr ir prieks.
Liekas, ka parasti tas viņiem nekaitē, un es nejūtos par to grēcīga.
Protams, var jau būt, ka tas viss ir psiholoģiski, bet... tā es tomēr to nejūtu. Es jūtu šīs enerģijas kā citi jūt gardu ēdienu smaržas. Protams, ka cilvēki, kas ir draugi vai mīļotie, garšo labāk, kā sveši. Labi ir kas jauns, bet labi ir arī tas, kas jau ir iegaršojies un kas ir drošs. Ko es māku pagatavot un lietot, un kas noteikti nāk par labu. Dažkārt jau nevar zināt, ko saēdas...
Bet, kad pierod, tad var arī rasties atkarība... Un tad ir skumji, tad ir šausmīgas lomkas. Nezinu, kā es iztikšu bez viena no saviem gardākajiem desertiņiem tik ilgu laiku. Tas būtu jāuztver kā kompliments :D Un tas ir kompliments, jo neesmu manījusi, ka man garšotu cilvēki, kas cilvēcīgi neliekas to vērti. Jo vairāk man cilvēks patīk, jo labāk "gremojas" viņa enerģija.
*
Marrg, ir arī tādas, kas ir jāfiltrē, ko nevar ēst visu, bet tas jo interesantāk. Šī, pati jaunākā, ir filtrējama, bet ļoti oriģināla :) Tāda pēc kā noteikti būs lomkas, ja nesanāks tikt klāt. Bet tādiem "sukubiem" kā es, ir savi knifi. Kad reiz ir nogaršots, var tikt klāt no attāluma. Dažiem labāk, citiem sliktāk, bet šis jau ir nogaršots pirms satikšanas, un, jā... tas nebija grūti, nemaz, liekas, ka pats uzprasās :D
*
Nav jau tik ļauni, es neesmu negause. Un es zinu, kā ir, kad ēd mani. Tas pat patiesībā ir forši :) Sen gan neesmu to tā spēcīgi jutusi... un arī nevajag. Viņš ir jāaizmirst. Bet... grūti. Abpusēji tas ir jo interesantāk. Saplūst vienā Iņ-Jan, kas pārtiek viens no otra uz riņķi vien, uz riņķi vien...
*
Tādi mēs vienkārši esam. Varbūt tiešām kādas specifiskas... fejas.