Pilnīgā bezsakarā, jo ne par ko tādu nebiju domājusi, iespējams, pat gadiem, sapnī nonācu ne gluži Oza zemē, bet gan citā, kurā bija garas, garas koka kāpnes uz virszemi, un konkrēti - koka cilvēku klusuma pasaule. Grāmatiņā Dorotija, burvis un vēl pulciņš visādu radījumu nonāca pasaulē, kur viss veidots no koka, arī "cilvēki", un kur viss notiek ļoti klusu, šie radījumi baidās no skaņām, sazinās ar žestiem. Viņiem bija no koka veidoti, noņemami spārni, lai nebūtu jāsper soļi un jātrokšņo. Tos noņēma tikai guļot. Pasaciņā kompāniju sagūstīja, jo viņi piegura kliegt, un ieslēdza tornī, bet viņiem izdevās nospert spārnus un aizbēgt.
Manā sapnī es ar kompāniju (pilnīgi citu kā grāmatā) devos pa milzīgajām kāpnēm uz augšu vien, uz augšu vien. Tās bija nevis parastas, klintī izcirstas kāpnes, kā pasakā, bet gan sarežģīta sistēma, kas veidojās no daudzām gotiskajām arkām un metāla tiltiņiem, margām un citiem dekoratīviem priekiem. Tur bija gan šauri tuneļi, bet milzīgas alas, kur veda metāla trepītes, bet ceļš visu laiku bija viens. Tas viss bija tik ļoti, ļoti skaisti.
Tad mūs (tos pārējos es atceros miglaini, bet laikam tur bija mans nu jau iemīļotais jaunais pielūgsmes objekts Čārlijs Deivids) sagūstīja koka cilvēki, bet viņi vis nebija mazi un savā ziņā piemīlīgi, kā Oza sērijas pasaciņās, bet divi līdz trīs metri gari koka monstri. Mežonīgi, izgrebti kā ar maoru tetovējumiem, ar sejām kā baisām koka maskām. Viņi mūs iespundēja lielā, gotiskā tornī. Tur bija durvis, kas bija ciet, bet mums izdevās tās uzlauzt un izrādījās, ka tur bija nepabeigti vai salauzti spārni. Milzīgi, grezni koka spārni, ar smalki veidotām atsevišķām spalvām. Tiem gan nedarbojās piesprādzēšanās, bet mēs vienkārši pieķērāmies pie vidus ar rokām un lidojām prom. Bija ļoti grūti noturēties, rokas jau sāka pagurt, bet tad sasniedzām atkal skaistās kāpnes un kāpām augstāk. Mums dzinās pakaļ, bet mēs izbēgām. Aizdedzinājām koka spārnus pie ieejas un viņi neuzdrošinājās nākt pakaļ pāri liesmām, jo bija taču no koka.
Un klusums... pasaciņā viņi bļāva un trokšņoja, lai aizkavētu uzbrukumu, bet piekusa brēkt. Mūs sagūstīja pilnīgā klusumā un arī pirms tam kāpnēs mēs uzvedāmies klusu, lai gan nedaudz runājām. Pēc tam vispār pilnīgs klusums.
Laikam klusākais sapnis manā mūžā.
Un viens no dekoratīvākajiem. Tikai mani mulsina šī tēma, jo es tiešām neko neesmu par to domājusi, redzēju vai kā. Uznira šis stāstiņš manā galvā tieši no nekurienes, bet sagrozītā, gotiskā un tumšā veidā :)