A kas man cits atliek tādai izrādās sliktu hormonu māktai? Ēst trīs rupjmaizes šķēles un ābolu dienā, un pieņemties svarā.
Hormonu huiņas nedzeršu, pietiekami par to lasīts un pat ārste piekrita, ka nevar garantēt, ka kopumā blaknes neizrādīsies kaitīgākas par to, kā ir tagad. Gan jau iemācīšos sadzīvot. Nav jau vēl arī 100kg, bet ir liela netaisnības sajūta par to, ka tik veselīgi dzīvojot, kustoties un ēdot diētiski man tomēr nav tāds ķermenis, kāds pienāktos pēc tiesas un taisnības.
Ne jau es gribētu būt modeles izmēros, bet nedaudz sūra sajūta iekšā, ka pat uz diētas nekas labs nesanāk...
Nu, neko. Nāksies vien visus apburt ar savu dzirkstošo personību un izlikties, ka viss kārtībā un jūtos skaista.