Miegs nāk drausmīgi, bet bail iet gulēt. Karsts un var nākt atkal murgi. Pie mana Sātana vienmēr ir tik karsts. Visādās izpausmēs. Žēl, ka dažādas karstuma izpausmes izslēdz viena otru.
*
Domāju nedaudz par savu Eņģeli. Bris, domas, šķic.
*
Mans Koks atkal miegains iet gulēt un jautā: ko tu tur tik vēlu baigi raksties?
Atbildu - sarakstos te ar dažiem cilvēkiem, visvairāk ar vienu.
Koks (jau pavisam miegains liek galvu uz spilvena) murmina aizplīvurotā balsī: kad jums būs sekss..?
ĀĀĀ!!!
Šausmas.
Man ir jocīga dzīve.
*
Tālāk domāju par savu eleganto nesenāko no mīlām. Viņai vēl nav visaptveroša vārda. Nevaru izdomāt, vārds nenāk. Vārdu nevar izdomāt, ja viņš nenāk. Vajadzētu kaut ko tumšu, bet nevis melnu, bet drīzāk kādā košā, bet tumšā krāsā. Violetā visticamāk. Un zem tā cēli violetā lai ir tas jaukais rizā ar oranžu - persikkrāsa, kas viņai tā patīk.
Tik sen neesmu viņu redzējusi..
*
Kāds pieminēja vienu stipri vecu mīlu nesen. Murr, viņai gan ir vārds, bet tas nav publisks vārds, jo nav tāds kā Eņģelis, Dēmons, Koks vai kas cits. Tas ir pavisam grezns vārds.
*
Cilvēki nav nekas cits, kā simboli manā galvā.

Atcerējos, ka rīt pie inkvizītora, tas ir, zobārsta.
Jāiet taču beidzot gulēt, citādi jūtos arvien jocīgāka, bet rīt es nevaru būt jocīga un kost instrumentos... vai vispār kost. Pēc zobārsta nedrīkst.

Tik saldi sen nebiju gulējusi :)
Izdevās nočakarēties pa telefonu līdz brīdim, kam acis sāka krist ciet, un tās tiešām aizkrita, kā beidzot noliku galvu uz spilvena. Jocīgi, tā taču pirmszobārsta nakts, bet nemurgoju it nemaz, karsti nez kāpēc nebija, dusēju saldi un sapņoju jauki.
Tagad gan sāk mākt trīceklis :(
Bet ārā liekas par kādu grādu patīkami vēsāks, nekā bija vakar šajā pašā laikā.
Kaķis laimīgs apēda naktstauriņu. Man ļoti patīk naktstauriņi, sevišķi tādi lieli un pūkaini, bet kaķa prieks dārgāks. Nav ko naktstauriņam lidināties no rīta.

Manā drausmīgi dekadentajā grāmatā iestājies panīkums, jo esmu uzkārusies uz vienas vietas. Ir viens gabals, kas man ļoti patīk, un pagaidām tas ir pēdējais, bet tas, kā stāsts grib risināties tālāk, nesaskan ar to, kas nāk. Man grāmatas nāk, pa gabaliņam, pa idejai, es vispār neko pati nespēju tā izdomāt. Tas, kas nāk, nozīmē kancelēt to, kas jau ir, un sākt vienu gabaliņu iepriekš no jauna, bet ļaunums tāds - es nemāku turpināt bez tā gabala, kas jau ir. Es nekādi nespēju no tās vietas tikt tur, kur man ir jābūt, lai apmierinātu jaunatnākušo ideju.
Pirms pāris dienām radās ideja nevis dzēst jau esošo, bet mēģināt tik tālāk un TAD pāriet uz jaunatnākušo. Sen nav bijis tāds uzkāriens.
Nākamā problēma - tas, kas man nāk, ir pie reizes arī poliamors. Manuprāt grāmata jau tā ir pietiekami ģeķīga, lai neapgrūtinātu šo tomēr kaut kādā ziņā skaisto mīlasstāstu ar vēl sarežģītākām lietām. Tomēr... eh, nu tad jāgaida atlidojam vispār vēl kaut kas cits.
Būtu man vēl a_r blogs, būtu tas jāpārtaisa par a_r_... blogu, jo es vēl nezinu, kā nosaukt trešo galveno varoni manā stāstā, viņš ir pārāk apburošs, lai viegli tiktu pie vārda. Vai viņu var tā ignorēt? Nu laikam nevar... tāpat kā nevar ignorēt kādu jaunu mīlu, kas klauvē pie manas plašās sirds :D
Šis literārais tēls arī sakņojas, bet nevar teikt, ka ir prototips reālai personai. Tāpat kā Aleksandrs un Randa.
Būtu man vēl a_r blogs, varētu pajautāt lasītājiem, kā stāstu vajag turpināt, bet es viņu mazvērtības kompleksu uzplūdos izdzēsu...
Nezinu gan, vai bija vairāk par vienu lasītāju :D Bet viņa varbūt varētu ko ieteikt.
Šausmas, kā esmu uzkārusies.
Ja to kāds izdos, es... es pat nevaru izdomāt neko tik lielu, ko es varētu apsolīt izdarīt.
Un ja kāds vēl to izdoto lasītu, es noticētu, ka neesmu tāds atkritums, kā man rakstot liekas. Jānopērk kārtējā cigarešu paciņa.
*
Man vajag mūzu vai mūdzi. Vai iemīlēties kādā jaunā cilvēkā. Ik pa laikam iemīlos vecajos, bet laikam ar to vairs nepietiks. Lai gan... kamēr "Aleksandrs" vēl bija mīlīgs pret mani... tikmēr es tiku tālu uz priekšu.
"Randai" vajag daudz mīļu bučiņu, sēdēšanu klēpī, un puķes, puķes, puķes... un pastaigas tumsā.