Murrr.......
Labām filmām, kurus visi ir saslavējuši, parasti nākas sastapties ar milzīgām gaidām, un bieži tās pievilt, jo gaidīts tiek kaut kas izcils. Tāpat tās filmas, ko citi ir nolamājuši par sliktām, bieži tomēr iepriecina ar to, ka nemaz TIK sliktas nav. Šajā gadījumā biju dzirdējusi daudz ļaunu atsauksmju par Kaulu pilsētu, taču tās nemaz neapstiprinājās.
Gudri, dziļi, filosofiski? Nē, nemaz.
Skaisti, seksīgi, iedvesmojoši? Pat ļoti.
Šīs filmas estētika sasaucās ar to, kas man patīk. Iespējams pokemoniski, iespējams tīniski, taču arhitektūra, dizains, tērpi, aktieru izvēle, viņu perfektās sejas un augumi, un, protams, mans pēdējā laika elks Džonatans Rīzs Meijers.
Jā, es neesmu izaugusi no savas gotu stadijas. Man patīk kritušo eņģeļu statujas, gotiskās arkas, drūma, melanholiska romantika, seksīgi, melni apģērbi, tetovējumi, pīrsingi, zvērīgi skatieni, cēlas pozas pret pilnmēnesi un citi tādi prieki.
Marrg, kā patīk, un laikam vienmēr patiks :) No tā es nekad, nekad neizaugšu.
Nu un tad, ka gotus uz ielām vairs neredz, es būšu viena no pēdējām mohikānēm :)