Sapņoju, ka notiek karš, un Latvija tiek pamazām okupēta. Visi cilvēki, bez izņēmuma, tiek sadzīti milzīgās darba nometnēs. Tās domātas galvenokārt pilnīgai personības pārveidei, lai cilvēku pieņemtu komunismu, vadoņa kultu, nepakļaušanos un tādas lietas. Tiek arī būvēta militārā tehnika, veidotas jaunas moduļu mājas, visas vienādas, esošie dzīvokļi sadalīti mazākos, jo tikai partijas biedriem drīkst būt vairāk kā divi cilvēki vienā istabā. Cilvēki tiek mācīti kolektīvismam, nekad neviens nedrīkst būt viens, pat ja nav skolotāju, kā sauc vergturus no partijas, vismaz jābūt pa dažiem kopā.
Tie vergturi bija visšausmīgākais. Viņi man atgādināja Izzi interneta zombijus un vispār visus cilvēkus, kas strādā pēc mūsdienu metodēm pārdošanā. Smaids līdz ausīm, reizē lietišķa, bet reizē tēloti draudzīga balss, it kā visu laiku uzsverot, ka viņš taču ir manā pusē, ka viss notiek manā labā, ka tas viss ir man vajadzīgs, tikai es, muļķīte, to nesaprotu. Nevienā brīdī nav dusmas, tikai tāda kā vilšanās, ka es neesmu varējusi būt "saprātīga". Sajūta kā pret robotu. "Man žēl, jo jau sāka likties, ka tu būsi saprātīga, bet man tevi jānosūta uz elektrošoku, jo citādi liekas, ka mēs nesapratīsimies". Manas grupas uzraudze bija blonda sieviete ap 40, sparīga, valdonīga, bet ļoti centās tēlot "savu čomu", kas bija vispretīgākais. Smaidīja nonstopā, tikai, kad kāds izdarīja kaut ko ļoti nejēdzīgu, tad kļuva nopietna un noraizējusies, jo viņai bija mūs diemžēl jāsoda. Tiešām perfekti, jo viņa ne ar mazāko izteiksmi vai žestu nenorādīja, ka priecājas mūs sodīt. Nekad nerīkojās pati pret saviem noteikumiem, vienmēr bija pēc saviem likumiem perfekti taisnīga. Ja bija teikts, ka desmitos beidzam darbu, tad tā vienmēr arī bija. Ja bija sods - divas dienas bez ēdiena karcerī, tad tās bija precīzi 48 stundas. Tieši tas nežēlīgais monotonums, pilnīgais robotisms, absolūtā pašas pakļaušanās noteikumiem, it kā sistēma būtu tik ideāla, kā viņa centās ieskaidrot, bija visšausmīgāk. Likās, ka sistēma ir tiešām izveidota tā, lai cilvēki saprastu, ka nav ne mazākās jēgas pretoties, ka viss iet kā milzīgs mehānisms.
Nebija speciālas pazemošanas, tika stāstīts, ka pilnīgi visi cilvēki ir vienlīdzīgi, ka visiem jāpakļaujas sistēmai, jo vadonis to ir izveidojis perfektu. Sistēma bija visiem, pat uzraugiem bija tai jāpakļaujas un viņi to darīja ar fanātisku prieku. Mēs nekad neredzējām nevienu, kas nepakļautos sistēmai. Tika uzsvērts, ka arī vadonis tai pakļaujas, jo viņš arī ir vienlīdzīgs, nedabū vairāk ēst, dzīvo viens istabā, jo ir to nopelnījis, bet jebkurš sevi pierādot var dabūt savu istabu un tā tālāk. Nebija kā padomju laikos - krievi labāki, latvieši sliktāki, nebija neviena, kas kādu kauninātu, pazemotu. Viss notika nemitīgā draudzīgumā un ar smaidu. Mēģināji iziet no telpas, kaut nedrīkst - viena diena bez ēdiena karcerī. Mēģināji iesist vienalga uzraugam vai biedram - nedēļa karcerī ar elektrošoku katru dienu, ēdiens ik pārdienas. Aiz neuzmanības kaut ko sabojāji - laikam esi pārāk noguris, viens vakars atpūta, bet, ja otrreiz nedēļas laikā - vienu dienu karceris. Un tā tālāk. Viss izplānots, jebkura tava darbība tiek klasificēta pēc noteikta parauga. Nav par ko strīdēties, nekādas interpretācijas. Ja kāds saka, ka ir slims, viņu izmeklē mūsdienīgā kapsulā, ja tā saka, ka esi vesels, tev vienalga jāstrādā. Ja tomēr tu jūties slikti un nevari, tevi soda kā veselu. Kapsula taču teica, ka esi vesels, tātad tu simulē un dabū simulanta sodu. Viss izmērāms, nekādu atkāpju, nekad. Nekādu atlaižu emociju dēļ, vienīgi nervu tabletes var piedāvāt.
Es strādāju kaut kādā fabrikā, katru nedēļas dienu cits darbs uz riņķi. Vienā dienā jātīra telpas, citā jākrauj kaut kādas kastes, vēl citā darbs virtuvē, pēc tam atkal jāliek kaut kādas tehniskas ierīces iepakojumos. Es biju atzīta par visiem vienkāršajiem darbiem piemērotu, tāpēc drīkstēju izvēlēties mainīgo grafiku, katru dienu kas cits, brīvdienu nav. Katram bija noteikta kategorija, kam tu skaities piemērots.
Tie cilvēki, kas sāka pakļauties, sāka domāt, ka sistēma tiešām ir perfekta, sāka izrādīt prieku par jauno kārtību, ka visi ir vienlīdzīgi, ka viss notiek kopējam labumam, diezgan ilgi pārbaudīja, parasti labāk ņēma pretim tādus, kas sākumā bija daudz sodīti, jo viņi bija izgājuši caur spīdzināšanas gaļasmašīnu, zaudējuši savu es, izjutuši gan caur labu, gan ļaunu, ka sistēmai nepakļauties nevar, bet pakļaujoties nemaz tik slikti nav. Ēst dod, gulēt var 7 stundas, nav ne no kā jābaidās, jo ir nemitīga kontrole par visu un neviens tev nevar neko ne atņemt, ne tevi nosist, viss ir kontrolēts un nevienam nav vairāk kā tev, visiem jāstrādā tikpat, cik tev. Vienīgi tu zini, ka var kļūt labāk, ja tu pakļausies pilnīgi, jo tad tevi pārcels nākamajā kārtā pie tiem, kas ir pelnījuši. Kuri ir pelnījuši - it kā pavisam loģiski, tie, kas labi strādā, kas labi izturas pret līdzcilvēkiem, kas ir priecīgi un novērtē to, ko vadonis viņiem dod, kas neprasa vairāk kā it citiem, kas iederas sistēmā, jo sistēma ir laba un var tevi atalgot.
Otrā kārta bija kultūras līmeņa pieaugums. Pirmajā cilvēks tikai strādāja, ēda, gulēja. Bija trīs ēšanas un viena gulēšanas pauze, kā arī nelielas higiēnas pauzes no rīta un vakarā, kad mazgāties, apgriezt nagus un tā tālāk. Istabiņās sarunāties nedrīkstēja, tikai pie galda varēja parunāt ar biedriem, bet pie katra galda dzirdamības robežās bija kāds uzraugs, čukstēšanās bija briesmīgs pārkāpums, ko, protams, skaisti aprakstīja kā negodu, jo kas gan tev jārunā tāds, ko visi nedrīkst dzirdēt? Viss visiem bija jāzina, lai nebūtu visādu melu un aprunāšanas. Otrajā kārtā cilvēks divas reizes nedēļā varēja iet kādā pulciņā, piemēram, dziedāt, spēlēt teātri, zīmēt un tādā garā, un vienreiz nedēļā drīkstēja iet skatīties izstādi, teātri vai koncertu. Visas tēmas darbos, protams, bija kontrolētas un tikai par sistēmas slavināšanu. Tas tika aprakstīts kā došana un ņemšana - tur nebija vairāk kā pirmajai kārtai, jo visi gan radīja, gan patērēja produkciju. Nedrīkstēja neko nedarīt, bet iet skatīties. Taču šeit nāca talantu izkopšanas iespēja, jo izkopt talantu bija jēga tikai tiem, kas atbalsta sistēmu un strādā tās labā. Dumpīgā pirmā šķira to nedrīkstēja. Mums vienmēr tika teikts, ka nākotnē pirmās šķiras nebūs. Tā ir tikai pagaidām, kamēr visi sāk tajā iekļauties.
Par trešo šķiru runāja maz, bet ar tādu kā noslēpumainu prieku. Tās šķiras cilvēkus mēs nesatikām. Viņi nestrādāja tādu darbu kā mēs, viņi strādāja, piemēram, cilvēku pavairošanā, bērnu audzināšanā, kā arī tika ļoti aktīvi izglītoti, lai pārietu vēl spokainākajā ceturtajā kārtā. Vispār esot astoņas, bet pat piekto vispār nepieminēja. Devītajā bija tikai vadonis. Neviens nezināja, pie kādas kārtas pieder uzraugi. Kad kāds pārgāja trešajā šķirā, viņš uzreiz nonāca citā pasaulē, bet pirmā un otrā strādāja vienu un to pašu darbu, tikai otrajai bija laiks kultūrai. Viņi lepni pie galda stāstīja par saviem panākumiem un uzraugi lepni smaidīja un rādīja viņus kā piemēru mums, nepaklausīgajiem.
Nepaklausīgo bija ļoti daudz. Bieži kāds centās bēgt, mēģināja neklausīt, bet viņi tika ļoti ātri savaldīti un aizvestu uz soda vietām. Būtībā tiešām nebija jēgas neklausīt, tas bija jāatzīst. Argumentēt pret šo mašinēriju nebija iespējams. Ja sāka runāt kaut ko pretim, tas bija uzreiz vienkārši noziegums - neatļauta liekvārdība. Pat par pagātni nedrīkstēja runāt, par vecākiem, ģimeni, pat pilsētu, no kuras nāc. Tā visa bija vecā pasaule, ko nedrīkst pat atcerēties. Atbalstītas tika runas par nākotni, tika uzņemtas idejas darba uzlabošanai, tās, kas bija racionālas, tiešām ieviesa.
Trakākais bija tas, ka kaut kādā ziņā tas viss bija absolūti taisnīgi. Ja kāds, kaut visnepaklausīgākais cilvēks ieteica labu ideju darba optimizācijai, to pieņēma, jo viss bija virzīts un lielāku ražīgumu. Nevienu ideju nenoraidīja tāpēc, ka kāds ir par jaunu, viņam nav izglītības, vai tamlīdzīgi. Pie galda varēja par to runāt ar uzraugu un viņi vienmēr uzklausīja. Viņi bija tik perfekti, viņos nebija ne kripatiņas liekulības, ne ar vienu sīkumu viņi nenodeva to, ka varētu paši neticēt tam visam. Viņi izskatījās pilnīgi ticam, ka dara labāko darbu pasaulē, ceļ jaunu pasauli, ka nākotne būs ideāla, ka tas viss ir kopējam labumam.
Tas viss nemaz neatgādināja komunisma laiku Latvijas gaisotni. Tā bija pilna pazemojuma, visi zināja, ka tiek tēlots, tā bija neīsta pasaule, bija ļoti daudz runāšanas aiz muguras, slēpti motīvi un stukači, taču šeit nebija jēgas, te bija ļoti daudz uzraugu, kas novēroja un noklausījās visu pilnīgi atklāti. Katrā istabiņā bija kameras, lai cilvēki nevarētu runāt zīmju valodā. Mums pat salvetes nedeva, bija tikai dvieļi, lai mēs nevarētu kaut ko rakstīt, jebkura skaņa guļamistabā uzreiz pievilināja uzraugus. Pēc tam tika pētīti ieraksti un jebkāda sazināšanās novērsta. Otrajā kārtā istabās runāt vakarā un no rīta varēja, bet tur nakšņoja arī uzraugi. Pirmajai to neuzticēja.
Tā ir situācija, kādā es pavadīju pāris nedēļu (nopietni, sajūta bija tāda). Tad mani nolaupīja, jo es biju tukšākā gaitenī, kur tajā brīdī kļūdas pēc nebija uzraugu, un mani kopā ar vēl pāris cilvēkiem pēkšņi caur grīdas lūku nolaupīja pretošanās kustība. Viņi dzīvoja tehniskajās robotu telpās, kurās kāds gāja tikai tad, ja kaut kas salūza, bet uzraugi to vēl nebija pamanījuši. Tiesa, viņi zināja, ka pa pilsētu tāda kustība vazājas, un viņi tika aktīvi ķerstīti, bet beigās bija uz brīdi atraduši patvērumu pašā uzraugu acu priekšā. Tā nu viņi paņēma mūs piecus no gaiteņa nejaušības kārtā, lai uzzinātu kaut ko par notiekošo. Četri izrādījāmies pirmā, nepakļāvīgā kārta, un viena sieviete no otrās, bet viņa ļoti ātri atkalatgriezās dumpiniekos, jo bija tikai vēlējusies kaut ko vairāk dzīvē, neizturējusi, un sākusi ļoti labi tēlot samierināšanos, lai varētu gleznot, kaut vai stulbus vadoņa portretus.
Tad nāca daļa, kurā vispārējās šausmās iezagās personīgās dzīves nots. Es nebiju redzējusi savā tuvumā nevienu pazīstamu cilvēku, izņemot vienu, un tas bija izteikti dumpīgs cilvēks. Viņu visu laiku sodīja un viņš vairāk laika pavadīja karcerī nekā ārpus tā. Es biju no tiem, kas vienmēr centās strādāt un visu darīt, kā vajag, lai netiktu sodīti, bet kas vienmēr uz uzraugu teikto atbildēja to, ko domā, un kas netaisījās pretendēt uz otro kārtu nekad. Viņš bija no tiem, kas tikko kā ārā, tā nedaudz atpūtās, un atkal sāka dumpoties. Man tam nebija spēka.
Katram no mums, ko pievienoja partizāniem, atļāva vienu cilvēku nosaukt, ko var izglābt. Viņi teica, ka vēlas tiešām dumpīgus cilvēkus, zināmus un uzticamus, kas nav pārgājuši sistēmas pusē. Tāpat kādu ķert bija bīstami. Es zināju, ka tam vienam cilvēkam neklājas labi, ka viņš tikko iziet šausmīgu sodu par uzrauga piekaušanu, taču es cerēju, ka citiem tuviniekiem iet labāk. Tāpēc es nosaucu viņa vārdu. Katrs no mums teica vienu, un mums solīja pamazām izvērst šo atbrīvošanu, katram no tiem savukārt ļaujot atbrīvot vēl vienu. Pilsētā izrādās bija visai daudz trešās grupas atbalstītāju, kas tēloja pakļaušanos, bet patiesībā atbalstīja mūs. Tā nu līdzīgi kā matriksā tika notrekota šī cilvēka atrašanās vieta, kur viņš nīka karcerī, kas bija pilns ar ledainu ūdeni līdz pat viduklim, lai pat apsēsties nevarētu nenoslīkstot. Mums izdevās viņu no turienes izzagt, par ko viņš bija ļoti priecīgs, un mēs arī, līdz pēc pāris dienām viņš nosauca uzraudzi kā cilvēku, ko grib atbrīvot. Izrādās, ka puse spīdzināšanu viņam bija pagājusi vienos priekos, guļot ar ienaidnieku. Otra puse bija īstas spīdzināšanas. Viņš gribēja, lai zog šo uzraudzi, lai turētu to gūstā kā seksa verdzeni un atriebtos par to, ka pusi spīdzināšanu tomēr viņam iešķieba. Uzraudze bija tāda pati fanāte, kā pārējie, vienkārši noskatījusi īpaši smuku vergu, lai to paverdzinātu personīgāk, pret ko šis vergs nu nemaz neiebilda.
Te nu bija dižais dumpinieks, taisīja mēslus sev, lai tiktu ieslēgts karcerī kopā ar vergturi, jo vergiem sekss bija liegts. Vergturei nācās viņu ieslēgt šad tad soda vietās, lai citi neko nenojaustu. Viņš vēl smējās, kā viņa esot izsaukusi politiskus saukļus orgasma laikā, lai mēģinātu iepatikušos vergu pārvilināt savā pusē. Viņam par godu jāsaka - neizdevās.
Tālāk ļaunākais bija tas, ka partizāni bija lielākoties vīrieši, un viņi arī gribēja laupīt šo ienaidnieci, lai kolektīvi viņu izmantotu. Viņas drauģelis neiebilda, lai jau citi arī ņemot, viņam nav žēl. Man pat viņas palika žēl, jo partizānu bija ļoooti daudz... tā viņi smējās, ka drāzīšot līdz nāvei un skatīšoties, cik ilgi viņa turēsies pie savas pārliecības ar tādu apņemšanos.
Tajā brīdī es nonācu pilsētā, paslēpos pie kādas ģimenes, pēc vairākām dienām tiku izvesta no pilsētas un nonācu brīvākos apstākļos, izrādās, ka viņi vēl kontrolēja tikai pilsētas. Cerēja pēc tam izmantot pāraudzinātos lauku paverdzināšanai, jo viņu sistēmā vajadzēja ļoti daudz uzraugu, lai tā darbotos, bet nogalināt darbaspēku viņi negribēja. Izbēgt no valsts nevarēja, jo robeža arī tika apsargāta, bet laukos vēl bija tīri brīva dzīve.
Sapnis bija pārpilns ar vēl visādām ziepju operām. Scēnām, raudāšanām un visādām personīgām šausmām, ko neaprakstīšu. Iesaistītas pēc tam bija vēl vairākas personas, kas parādījās gan kā manis ķērāji, gan kā draugi.
Šis bija sapnis par VISĀM manām šī brīža aktuālākajām bailēm, nelabajām priekšnojautām un vēl visādām šausmām, ko es tikai varu iedomāties, un ko pat vēl nevaru.
Tas ir viens no ļaunākajiem sapņiem, kādu esmu redzējusi. Viss vienā...