Tas brauciens izjuka. Mana lielā iespēja (vai neiespēja, kas lai zina), izjuka un atcēlās uz nenoteiktu laiku.
Ko lai es lieku vietā? Man vajag bekapu!
Mēs nevaram vienoties. Es gribu kaut ko citu, kaut ko ne šeit.
Vai man sēdēt šajās četrās sienās??? Vienai visu dienu???
Es gribu komūnu. Es gribu prieku celties no rīta. Es gribu kaut ko CITU, nekā man ir tagad.
Vai es zinu - ko?
Nē.
Bet es gribu kaut ko pilnīgi citādāku. Es gribu zemi, kurā iegremdēt plaukstas, es gribu mīļus cilvēkus, kas mani no rīta izveļ no gultas. Es gribu... gribu... gribu.... daudz ko es gribu.
Es gribu smieties no prieka par rīta pirmajiem saules stariem. Es gribu dzert nakti, sēžot tumsā ar simtiem personību, bez vārdiem un domām.
Es negribu to, kas man ir. Garlaicīgs, pelēks, sīks dzīvoklītis, izsmiekls no vietas uz zemes virsas.
Es gribu skriet ārā lietū un sadoties rokās ar pasauli.
Es gribu kaut ko citu, kaut ko citu, kaut ko citu...
Dzīvību.

Nē, es nevaru vairs izturēt šo gaidīšanu. Nevaru. Man būtu vieglāk kaut vai, ja pateiktu - nekā, tu cerēji un gaidīji, bet nekā nebūs.
Tik daudz kas ir atkarīgs no tā. Tik daudz izvēles. Kaut vai smieklīgi - ģimenes ārsts. Kur tad man pie viņa pieteikties? Mana ģimenes ārste ir aizgājusi pensijā. Kur tad man tagad??? Šeit vai tur???
Brīžiem man liekas, ka tam tāpat nav nozīmes. Man tāpat ir jādzīvo ar SEVI.
Bet nē, tam ir nozīme.
Prom no visa, no pagātnes, no izmisuma par savu likteni, par raksturu, ar ko netieku galā.
Kā lai es pieņemu to, ka man nekad nebūs tā, ko es gribu? Otras iespējas var arī nebūt.
Es tiešām jūtos tā, it kā visa mana dzīve būtu izjukusi, karājos starp zemi un debesīm un nekur nerodu sev miera.
Kas mani šeit sagaida? Kas??? Nekas.