Tāpat kā man ir tēls galvā par to, kādai tagad būs būt manai dzīvei.
Nekad senāk cerība man darījusi mani tik depresīvu, jo šoreiz tiešām liekas, ka ja nepiepildīsies, tad vairs nekam, nekam un nekad nav jēgas, jo es nezinu, kā citādi iet pretim mērķim tā, lai tas neprasītu gluži gadsimtus. Es neesmu vampīrs, kam ir mūžīgā dzīvošana.
Tā ir, ka lai cik es daudz ko šeit, Rīgā, nemīlētu, man tomēr ir vajadzīga pilnīgi jauna dzīve. Kaut kas pilnīgi jauns, citādi es sevi iekšēji sagraušu. Gribu prom, prom, prom... kādu laiku prom no visa, no visiem. Varbūt pavisam.
Man nav nekā, ko jums dot, un tādas jau ir jebkuras attiecības - tu man, es tev, pat tad, ja vārdos neviens nezina, ko kurš kuram. Esmu tukša kā tāšu trauciņš, kurš uzliesmo jo spoži, bet izdeg pāris minūtēs, jo tam ir tukšs vidus. Šobrīd deg jau mana pati pēdējā degviela, lai es spētu savākties sabiedrības priekšā, un jau ir pilnīgi acīmredzami caurumi manā degošajā čauliņā, pilnīgi lieki vārdi, kur vajadzētu klusumu, inertums, kur vajadzētu darbību.
Kas tad man kaiš? Nevienam to līdz galam nesaprast. Nevienam no tiem, kas man tuvumā, man apkārt ir cita tipa cilvēki ar kuriem man ir cita tipa saskare, ne tā, kas ir mans trūkums un pašnāvnieciskās uzvedības cēlonis.
Cik var celt dzīvi bez pamatiem?
Ai, tāpat tās visas skan kā muļķības, kā senie ēģiptieši teiktu - kā mušas spindzoņa manā ausī.
Man tā ir dzīvības balss, kura man ir piesolīta, bet vēl nav rokā.
Vajadzētu priecāties, ka ir iespēja, bet mani tik ļoti biedē visaptverošā vilšanās, kādu jūt slīcējs, kad viņam pasniedz roku, lai to pēc mirkļa atlaistu.