Kopš depresīvā perioda sākuma jūtos arvien sliktāk par spīti īsajiem ļoti laba garastāvokļa brīžiem.
Saņēmu labas ziņas, taču tās vēl nav apstiprinājušās un būs jāgaida vēl vairāk kā divas nedēļas, līdz zināšu atbildi.
Tiešām esmu kļuvusi tik nesakarīga un viegli ievainojama, ka neturos vairs kopā.
Var jau tā teikt - tev šķietami ir viss, bet man nav tā, ko man vajag. Nu un tad, ja kādam tas šķiet ekskluzīvi, man to VAJAG.
Pretīgas smieklu lēkmes mijas ar nervozitāti un roku trīcēšanu, jo liekas, ka viss iet tikai uz leju un leju jau divus gadus, un man ir bail no tās apakšas. Tā ziņa, piedāvājums, varētu mani glābt no lejupslīdes, bet - tas vēl nav zināms, nav drošs, nav rokā apčamdīts.
Es tiešām gribu prom. Pavisam prom no visa, kas zaudēts, lai man nav jāskatās uz līķiem diendienā. Savas laimīgās pasaules līķu kalniem.

Patiesībā man totāli vairs negribas kontrolēt, ko es daru, ko saku, kā uzvedos, kā izskatos. Pilnīgi vienalga, speras ārā viss pēc kārtas, jo vienīgā nezūdošā sajūta ir tāda, ka es visiem tāpat riebjos, kāda jēga man vēl kaut ko darīt, tēlot, savākties, kontrolēt sevi.
Es jau neesmu tāds pats cilvēks, kā citi, es esmu es - tā, kura neskaitās.