Reiz man bija draugs, kas nedzer ne pilītes un nepērk alkoholu, bet viņš man nesa alu uz mēnešreizēm, tagad viņš ir dzīvais mironis.
Reiz man bija draugs, kura draudzība piederēja tikai izredzētajiem, arī man, tagad viņš ir miris jau vairākus gadus.
Reiz man bija feja, kuras acīs mirdzēja pasaules, viņa ir mirusi jau gadu.
Reiz man bija tie, kuri bija pasaules, bet nu viņi ir dzīvie miroņi.
Reiz man bija pasaku māja, kura veda uz pasaulēm, viņa ir mirusi jau pusotru gadu.
Reiz man bija pasaule, viņa ir mirusi jau divus gadus.
Reiz man bija, man bija, man bija...
Man ir bijis daudz. Tik daudz, ka ir bijis vērts dzīvot.
Gribētos tikai cerēt, ka kaut kas vēl arī būs. Ir tik dīvaini. Vienmēr ir bijusi cerība, jo viss vienmēr ir tiecies augšup. Taču tagad viss šķiet tik miris, tik pamests, tik nenozīmīgs.
Laikam tāpēc, ka es esmu tik pieradusi dalīties, bet gandrīz nevienam nav vajadzīgas manas sirds pusītes, un neviens nav gatavs tās iemainīt pret savu.
Kas man ir?
Daudz, vēl joprojām daudz.
Vīrs, kurš ir vērts vairāk nekā es pati domāju.
Kaķīši, kuru vērtību pat ne es nevaru aptvert.
Kopa, kuras vērtība pieaug.
Kāds, kurš līdz pasaules galam nelaidīs mani savā pasaulē un izliksies, ka es esmu nekas.
Mamma, kura mani mīlēs vienmēr.
Tante, kuru es nespēju paciest biežāk kā reizi gadalaikā.
Daži draugi, kuri ir man blakus, tomēr izstieptas rokas attālumā.
Miroņi.
Īsti mirušie.
.
Kādam tas būtu viss, man tā nekad nepietiks.
.
Man vajag daudz vairāk..
.
Un es neesmu pelnījusi pat to, kas man ir.