Es par to maz domāju, ļoti maz, es nesēžu pie lietus aizlijuša loga un neilgojos. Kam man lietus, ka ikkatru mirkli manī ir jūra.
Tā ir tāda rāma jūra, kas dus klusi zem melnām debesīm. Tā nav vētraina, bet ir dziļa, un tā spētu atspoguļot zvaigznes skaistāk par jebkuru citu, taču zvaigznes tajā atspīd tik reti.
Kad zvaigzne spīd, es vienkārši esmu, bez kādām izmaiņām. Bez roku trīcēšanas un elpas aizraušanās, šķiet, es pilnīgi nekādā veidā nemainu savu uzvedību un rīcību. Vai es kaut ko cenšos panākt? Man tā nešķiet.
Tā ir visbezcerīgākā iemīlēšanās, kādu esmu baudījusi.
Es nesaku, ka tajā nav trauksmainības vai iekāres, bet tās aizbīdītas vistālāk no manas uzmanības.
Šī iemīlēšanās ir tāda, kā apraksta dziļu, patiesu mīlestību, kas spējot nākt tikai ar gadiem, un tā tiešām nav tāda mūžīga mīlestība, taču tai ir daudz mūžīgas mīlestības pazīmju.
Tā sajūta ir kā fons visam, ko es jūtu. Kaut kas pilnīgi ar mūžības dvesmu, ar kaut ko, kas stāv pāri pat jebkādām inkarnācijām. Un reizē man ir sajūta, ka es varētu to visu aizmirst un pat nepamanīt, ka kaut kas ir pazudis.
Tas ir kauts kas tik milzīgs, ka man nav pār to varas, kaut kas tik milzīgs, ka to var nepamanīt, tāpat kā nepamana Visumu aiz vienas zvaigznes.