Vakarnakt pasaule bija ieslēgta ugunīgā lokā. Zibeņi šķēla debesis un dvēseles. Lietus nespēja uzvarēt uguni. Jūra smējās vareniem smiekliem. Vējš dejoja smagnējā, bet trakā ritmā. Viss šis negaiss dzīvoja ātri un mira jauns, jo tam piederēja tikai tukšas debesis, bez zvaigznēm un vēlēšanām, ko izteikt zvaigžņu lietū. Gaiss bija silts kā svaigas asinis un jūra nespēja atveldzēt šo sarkano karstumu. Negaisam trūka dziļuma un pērkons skanēja kā sīks kastrolis, izmetot visu savu skaistumu milzīgos zibeņos. Ārišķīgā priekā tas plosījās pie jūras, kas nespēja dot veldzi. Šādā negaisā var brīvi darīt visu, ko nevajag.
Skaisti.
Man patika piedzīvot vakarnakti.

Tikko vīrs aizdevās prom, ko lai pasāk līdz svētdienas vakaram? Uz Tērvetes festivālu droši vien tā arī neatradīšu kompāniju, ko lai izdomā? Tik silts, lai izplātos pludmalē nebūs, visi trīs puiši, ar ko sarakstos, liekas kretīni (kā parasti), meitene, ar ko jau ir sarunāts, kā nav, tā nav spējīga atrast laiku, viss slikti :D
Jāsavelk kāds seriāls, ko noskatīties pa šīm dienām...
Ai, pašai jau arī panķums kaut kāds. Cik tad var dzīties pēc neiespējamā.

Es vienkārši gribu, lai mani mīl, tāpēc arī daru tik daudz muļķību..