Es jums visiem iesaku kādreiz aiziet pastaigāt pa onkoloģijas centru. Varbūt, ka man veicās, bet, kad es ar neapturamu, platu smaidu iznācu no kabineta, es redzēju VISUS cilvēkus smaidām man pretim un neviens neskatījās kā uz traku, kad es sāku smieties. Ir cilvēki, kas tur iet pirmo reizi, viņi ir citādi, bet izskatījās, ka tie, kas tur ir regulāri, ir tieši tie cilvēki, kas cīnās un nepadodas, un viņi mācēja pasmaidīt par cita prieku. Pat galīgi draustu atgādinoša vecenīte ratiņkrēslā pasmaidīja man pretim platu, bezzobainu smaidu, un man tiešām likās, ka viņa ir skaista. Laikam onkoloģijas centrs ir tā vieta, kur tiešām izšķiras nākotnes un dzīves, kur viss ir citās kategorijās un nekādiem niekiem vairs nav nozīmes. Tur ir īpaša aura. Varbūt, ka man paveicās un es neredzēju sliktāko, jo pašai šodien bija tikai labas ziņas, bet ir kaut kas, ko es neredzēju - bezcerību. Nevienās pašās acīs es neredzēju bezcerību. Bezcerība laikam ir tiem, kuri vienkārši nomirst un pat necenšas, bezcerība ir mājās vienatnē un noteikti, ka arī paliatīvajā nodaļā. Nē nu varbūt, ka es visu pārprotu, jo redzēju caur savu prizmu, bet šis izmeklējums tieši šajā vietā man bija vesels pārdzīvojums. Nebiju jutusi tādu enerģiju, kas mani pārsteidza, jo priekšstats bija pilnīgi citāds iepriekš par šādām vietām.
Cerams, ka neaizvainoju nevienu, kam ir ļaunāka pieredze, bet man tas likās tiešām interesanti.
Nemaz nebiju pati pamanījusi, kāda spriedze uzkrājusies, biju miegaina un neizgulējusies un likās, ka gandrīz vienalga, bet, kad ar labām (nu, varbūt citam tās nebūtu labas, bet ar manām prognozēm labām) ziņām iznācu no diagnostikas kabineta, man gribējās smaidīt un smieties un apskaut visus tos cilvēkus, kas gaida savu atbildi un novēlēt viņiem veiksmi. Bija tāda enerģija, ka aizbridu cauri mežam ar kājām gar ezeru mājās, un mežā bija tik ļoti skaisti. Viss balts un piesnidzis, Dambjapurva ezers viss ledū, pilnīgs sasalums un dusoša dzīvība.
Pie ezera redzēju vīrieti, kas izpildīja kaut kādus cigun vai kaut kādus tādus vingrojumus, tad atnāca otrs un viņi runāja tā, ka varēja saprast, ka viņi abi te satiekas katru rītu, lai kopā vingrotu. Viņi runāja, kā ies peldēties šodien, kad ir svētā ūdens diena, kopā pildīja vingrojumus, un viņi visu laiku smaidīja.
Kad pašai smaids un dzīvība virmo, tad arī redzu tik dzīvības pilnus cilvēkus, kas smaida tāpat kā es.
Šodien es jūtos tik labi, kā neesmu jutusies jau sen.
Labas ziņas, stresa un gaidīšanas beigas, un ūdens dienas sniegs mani ir pilnībā attīrījuši un tagad jūtos, it kā man būtu atdota slota, uz kā lidot. It kā jau likās, ka arī bez slotas ir labi, bet, kad var atkal uz tās uzkāpt, tad tiešām jūt, cik ļoti tas bija vajadzīgs.