Zemes smarža ir uzvarējusi konkursā un tiks ievietota krājumiņā, ko vaidos fantasy/sci-fi stāsti. Tas ir ļoti, ļoti labi. Pirmā publikācija grāmatā (jo žurnālā jau ir bijušas). Tas ir labs sākums un mani iepriecina.
Mani iepriecina arī tas, ka šodien izšķīros - jā, es gribu atkal tapsēt zārkus. Ja man nepiedāvās līdz nedēļas beigām neko īpašu, tad ar pirmdienu sāku meklēt darbu šajā jomā. Līdz tam palasīšu sludinājumus, pajautāšos draugiem utt, bet nu tas tā - ja nu kas, tad es dodu tam iespēju vēl pa šo nedēļu pie manis atnākt. Bet citādāk - zārku tapsēšana man tiešām patika, lai gan jāsaka, ka man ir patikuši visi mani darbi. Kādi tad tur bija?
Pirmais bija iznēsāt pirmo bezmaksas avīzīti 5min pa vilcieniem. Es mīlēju šo darbu! Protams, ka šad tad man tas mazliet apnika, kādreiz negribējās, bet vispār es cēlos uz to ar prieku - un jāceļas bija 4:20 :D Es redzēju saullēktu, klusās ielas ceļā uz darbu... un daudzi zina, cik ļoti man patīk dzelzceļš un vilcieni. Es varēju dot avīzi cilvēkiem par brīvu un viņiem tas patika, uz mani parasti gaidīja, zināja, kur es kurā laikā būšu, es zināju, kuram cilvēkam vajag latvisko avīzi, kuram krieviski, daži ņēma avīzi arī kolēģiem un es iegaumēju, cik viņiem vajag, cilvēki smaidīja, kad es viņus atcerējos, kioskos man deva kafiju. Es biju visu darba laiku svaigā gaisā, un mani tas nekaitināja pat lietus laikā. Es tiešām mīlēju šo darbu un par 4,5h darbu saņēmu normālu algu. Nācu mājās, izgulējos, un pēcpusdienu un vakaru darīju visu, ko gribēju, man bija divi cēlieni diennaktī.
Nākamais bija darbs puķu veikalā un nebijusi tur tik sūdīga priekšniecība, arī tas man patiktu. Visu dienu pavadīju viena veikaliņā, pircēju bija maz, bet viņi parasti bija jauki, un puķes man patīk. Zīmēju, lasīju, mazgāju vāzes, bija jauki.
Nākamais bija zārku tapsēšana - un to es tiesam, tiešam mīlēju. Man galvenokārt patika būt vienai vai kopā ar vienu cilvēku, varēju klausīties mūziku, darīt, kā gribu, maksāja par zārku skaitu. Fizisks, kustīgs darbs, bet ne pārāk smags, tas tiešām bija jauki, pie tam varēju izpausties arī mākslinieciskā jomā ar dārgajiem zārkiem. Atmosfēra darbnīcā bija jauka, bet priekšnieciba ne gluži slikta, bet nesakarīga un dezorganizēta gan.
Pēc tam bija zīlēšanas salons - arī man lika mieru, nebija jāsatrādājas ar kolēģiem, bet varēju palīdzēt cilvēkiem. Arī gaidot klientus lasīju, zīmēju, mazliet jau papļāpāju arī, bija mazas intrigas, bet viss tomēr bija ļoti jauki.
Tā nu ir sanācis, ka man ir patikuši visi mani darbi - nav bijušas mokas. Uz skolu bija daudz mokošāk, atskaitot uz vakarskolu, tur man patika.
.
Tad nu tagad es atkal meklēju savu patīkamo darbu. Droši vien, ka sanāks meklēt to pašu tapsēšanu, bet - ja tev ir man labāks piedāvājums, tad ļoti labprāt to uzklausītu!
.
.
.
Bet citādi... hell, ya... :D Kā man iet, to neviens nevar saprast, labāk nejautājiet, es nemaz šeit neesmu, jums tikai tā liekas :D

Nu labi, tikko sapratu, ka patiesībā, lai cik man tas nepatiktu, ir pilnīgā pakaļā... kur ir realitāte? Kur tā ir? Nav, es neredzu... vajadzētu izvēdināt galvu, bet kā un kur? Viss man liek tikai arvien vairāk domāt... tas ir forši, bet kur tas mani novedīs?
Smagās psihozēs visticamāk... histērijā un afektozā (kā lai pasaka pareizāk?) ekstāzē... lidojumā bez sākumpunkta un beigām, bezveidīgā vārdu plūdumā un tēlu mudžeklī. Par daudz cigarešu, par daudz alkohola, par daudz trīcēšanas un Salmana Rušdi, es degu kopā, man liekas vairs nav smadzeņu galvā... tikai tēli un epizodes, ko es dievinu un pieludzu kā spožāko mīlu pret dzīvi un tās radīšanu. Es taču radu dzīvi, es to turu savās rokās, savā brūkošajā prātā, viņi visi ir īstim viņi ir īsti, es viņus jūtu kā daļu no sevis. Tam visam ir JĒGA!!! Tai dzivei ir jēga un pārdabisks, pārlaicīgs skaistums, tur ir stāsts, kurā epizodes kaut kur noved un ir paredzams atrisinājums. Tur viss notiek TĀPĒC! Tāpēc, lai parāditu kada raksturu, tāpēc, lai izceltu filosofisko domu, tāpēc, lai radītu atmosfēru, tāpēc, lai risinātu notikumus un liktu mīlēt, ienīst un dievināt tēlus, kas parāda daļu dzīves, atkailinoties līdz visam, līdz visam, kas viņi ir. Kāpēc dzive nav stāsts, kur viens no ved pie otra un iespējami vairāki laimīgi un nelaimīgi pavērsieni, kas visi ir skaisti un izbaudāmi? Kāpēc dzivē nekas nav tik īsts? Neviens nekad nemīl tik dziļi, nekad neuzupurējas tik cēli un nav tik vienaldzigs - jā, pat vienaldzigs, kā stāstos.
Manī ir pārāk daudz, pārāk daudz visa, kas rada jūtas, dziļas, eksplozīvas alkas pēc dzīves un īstuma! Tas viss ir tik pelēks un palss, tik kluss un nedzīvs, viss, kas ir apkārt ir zaudējis krāsas un īstumu, ir tikai viņi, ir tikai stāsts - īsts, dzīvs un skaists, degošs un mani izdedzinošs. Nekas nepaliek pāri, es zaudēju skatu uz visu, kas notiek, bet es to nejūtu agrāk, kā esmu uzrakstījusi, realitātes vairs nav...