Tas notika nākamajā dienā pēc tam, kad es kādā vidusskolā biju visus uzrakstus “Evakuācijas plāns” aizstājis ar uzrakstiem “Ejakulācijas plāns”. Tā ir visbiežākā pārskatīšanās, kādu es zinu. Pie paša lielākā uzraksta pirmajā stāvā pretim direktores kabinetam es biju uzstādījis vienkāršu kameru un turpat līdzēs esošajā parkā mierīgi vēroju notiekošo. Dažas skolotājas pagāja garām plānam, uz to pat nepaskatījušās, līdz beidzot viena paskatījās, paskatījās vēlreiz, nogrozīja galvu un devās tālāk. Tieši tas, ko man vajadzēja. Viņa bija padomājusi, ka pārskatās. Man būs jāaizraksta šai skolotājai draugos.
Man kļuva interesanti, bet nekas neliecināja par nervu pārpūli vai īpašu zvaigžņu stāvokli, kas varētu izraisīt vājprātu.
Sāka sarasties skolēni. Jau pirmā meitene pamanīja uzrakstu. Arī viņa nobolīja acis, bet tomēr saprata, ka nav pārskatījusies. Vispirms viņa skatījās uz uzrakstu ieplestām acīm, bet pēc tam iespurdzās. Tomēr šo meiteni tas pārāk neinteresēja. Viņa bija diezgan glīta, varēja būt kadā astotajā vai devītajā klasē. Šai meitenei es nerakstīšu. Nākamais, kas pamanīja uzrakstu, bija kāds vecāko klašu skolēns. Viņš mierīgi paskatījās uz uzrakstu un nogrozīja galvu kā viens no maniem draugiem pensionāriem.
Pēc brīža notika tas, ko es gaidīju - uzrakstam garām gāja puisis un meitene, kas bija gandrīz vienādi saģērbušies - pieguļošos džinsos, kedās un abi vienādās, slīpi pār acīm krītošās frizūrās. Es cerēju, ka tie ir tieši viņi - Amanda un Edgars, bet varbūt, ka tie bija viņu draugi, taču jebkurā gadījumā tie bija emo, un tas bija tas, kas man bija vajadzīgs. Es iedarbināju ļoti skaļu skaņas signālu, kas raidīja nelabu, spalgu pīkstienu taisni no plakāta augšmalas. Es signālu nedzirdēju, bet viņi acīmredzami to dzirdēja pārāk labi. Meitene aizspieda ausis, bet zēns salēcās. Protams, ka viņi savā pusaudzīgajā manierē sāka raukt degunus un skatīties apkārt, kas gan ir sacēlis tādu troksni. Es varēju iedomāties, kā viņi sūdzas par to, ka skolā arvien vairāk trūkst saprātīgas pārvaldes un vienmēr, tieši vienmēr notiek kaut kas tikpat stulbs, kā šis troksnis.
Nenovēršami viņu un daudzu apkārtējo acis pievērsās plakāta augšmalai un drīz jau vesels dažāda vecuma skolnieku bariņš ņirdza pie plakāta. Ar to man pietika, jo Amanda un Edgars bija uzrakstu pamanījuši (es jau biju gandrīz pārliecināts, ka tie tiešām bija viņi). Aizvēru portatīvo un mierīgi devos mājup. Bija vēl diezgan agrs un man brīvdiena, tāpēc devos mājās pagulēt, lai pēc tam pēcpusdienā aizstaigātu līdz Velgai.
Uzbraucu četrpadsmitajā stāvā, iegāju dzīvoklī un iekritu gultā. Pagājusī bija smaga nakts, bet tas noteikti nevarēja būt par iemeslu nākamā rīta notikumiem, kas mani nenovēršami draudēja novest ar realitāti nesavienojamos stāvokļos. Visu nakti čatoju ar Amandu, man jau sāka likties, ka panākumi būs neizbēgami un tas mani sāka garlaikot. Varbūt, ka visa šī rīta izrāde nemaz nebūs bijusi nepieciešama? Man nepatika šī doma. Visam bija jāiet pēc plāna. Protams, plānu var modificēt, bet izlaist veselas sadaļas - nē, tas bija par daudz prasīts. Centos aizmirst šo sīko slampu un laisties miegā, kas pēc brīža arī izdevās.
Neatceros, ko sapņoju, bet ap trijiem pamodos viegli uzbudināts. Pusmiegā jutu piparmētru smaržu. Amanda man nevarētu būt rādījusies sapņos, viņa vēl nekas nebija. Velga? Viņa vairs nekas nebija, lai gan, ja jāizvēlas starp četrpadsmit gadīgo Amandu un astoņdesmit sešgadīgo Velgu, es ņemtu otro. Nē, tā noteikti bija kāda cita, piemēram, Mirdza. Lai gan nē, Mirdza noteikti nevarētu smaržot pēc Piparmētrām. Velkoties uz virtuvi pēc kafijas, pārskatīju prātā visu savu katalogu ar iegūtajām dvēselēm, bet nespēju nevienu pašu saistīt ar piparmētrām. Ja nu vienīgi varbūt Džeiks... bet nē, tas jau bija pārāk dīvaini.
Šorīt man uzbruka tikai viena stendere, es, protams, cenšos cīnīties ar savu rīta bezkoordināciju, taču nekas nespēj mani padarīt mundru, kamēr nav izdzerta krūze kafijas. Tā ir kā fūre, kas patraucas garām, kad tu esi pazaudējis savu telefonu un izgājis uz šķietami tukšas šosejas to pacelt. Pēkšņi sāk likties, ka nav neviena, kam būtu bijis vērts zvanīt pa šo telefonu un riskēt ar dzīvību šīs bezjēdzības priekšā liekas jocīga doma. Droši vien, ka kafija mani nogalinās daudz ātrāk, kā tabaka un vismaz trīsreiz ātrāk, kā kokaīns. Cerams, ka es varēšu piedzīvot visas trīs nāves.
Apspiedu vēlmi ātri nopirkt mentola cigaretes, lai paturētu izjūtās gandrīz aizmirsto sapni un devos mazgāties, kamēr kafija ievelkas. Piparmētru tējas man nav, bet varbūt, ka vajadzētu tādu iegādāties.
Pēc tam izdzēru kafiju, uzsmēķēju un uzvilku neitrāla izskata uzvalku, lai pārāk spilgti neiespiestos Velgas dziestošajā atmiņā. Manu seju viņa tāpat lāga neredzēja un nekad nevarētu par to nevienam liecināt. Tas bija gluži parasts pēcpusdienas rīts, viens no daudzajiem patīkamajiem miera brīžiem. Es zināju, ka Amanda jau visticamāk ir mājās no skolas, taču slēgt iekšā datoru un lasīt viņas sajūsmas pilnās elsienu manifestācijas man likās nepiemēroti šim skaistajam rītam, kad es dodos pie Velgas satriekt viņas dzīvi pīšļos.
Velgas dzīve nav diez ko daudz vērta un stiept garumā to būtu nožēlojami garlaicīgi. Viņa bija sačākstējusi veča, kas nespēja pat gaudot uz mēnesi pēc sava vītušā skaistuma un jaunības. Es gan neteiktu, ka Velga jaunības bildēs, ko man rādīja, jo pati tās vairs neredzēja, būtu bijusi nez kāda skaistule. Protams, nevar noliegt, ka zināms dzīvīgums viņā būtu varējis būt un vēl viņai esot bijusi laba balss. Par nelaimi viņai bija dzelzs veselība un nāve nenāca viņu atpestīt no gandrīz pilnīgā akluma un vēlmes dzīvot. Ko gan var iesākt ar pliku vēlmi dzīvot bez dzīves pašas? Vienīgais, kāpēc man bija ienācis prātā viņu kādu laiku izcelt no aizmirstības, bija viņas sāpes un niknums. Viņā bija tik daudz niknuma, ka viņa, sapratusi, ka jaunā puiša balss klausulē ir kļūdījusies ar numuru, ķēra sirdstrieka. Tā bija vienīgā reize, kad viņa bija nonākusi slimnīcā, jo bērnu viņai nebija. Velga ir jaunava.
Šobrīd man nāk prātā, ka varbūt jau tajā rītā es biju kļuvis mīkstčaulīgs, jo es tomēr nepiebeidzu Velgu. Protams, ka tam bija savi gana nopietni iemesli, taču tagad man sāk likties, ka tur tomēr bija kaut kas vairāk.
Viņu es atradu saltu un nepiejamu. Tas man bija kaut kas jauns.
-Velga, jūs nemaz nepiedāvāsiet man sev uzvārīt tēju?- es ierunājos, kad viņa mani bija ielaidusi pa durvīm bez viena vārda.
Velga nedzēra neko siltu, viņa bija auksta no savas jaunavības līdz pat sirmo matu galiņiem. Viņa neēda pat zupu, jo bija ieņēmusi galvā, ka no siltiem ēdieniem rodas kuņģa čūla un to viņa negribēja pieļaut. Ar kuņģa čūlu mocījās viņas jaunākā māsa, kas pusi dienas varēja Velgai stāstīt par savām ciešanām un radīt Velgas itin vēl možajā saprātā plaisas, kādas rada ilgstoša un nemitīga tracināšana. Tā bieži vien paradoksālā kārtā noved nevis pie pretējā, bet gan tieši tā, ko cilvēks vēlējies sasniegt. Jo vairāk upuris zina, ka tiek tracināts ar mērķi, jo mazāk viņš spēj tam pretoties. Varbūt, ka tas attiecas tikai uz veciem cilvēkiem, es nezinu.
-Vari uzvārīt sev tēju, Aleksandr, bet man ir palikusi tikai piparmētru, ko tu nedzer, un ko man uzdāvināja mana jaunākā mātesmāsa pirms pieciem gadiem, gadu pirms viņa nomira. Tāda ir pasaule, Aleksandr, dažkārt jāiztiek ar to, kas paliek pāri, lai gan gribētos dejot sarkanajā spoguļzālē ar augstpapēžu kurpēm kājās.
Jā, viņai es biju pateicis pilnu vārdu, lai gan parasti stādījos priekšā kā dažādi sevis un sava vārda atvasinājumi, piemēram, kā trīsdesmit gadus vecs vīrietis, kurš mīl runāties ar vecām kundzēm un kuru sauc Aleks, Alekss vai Aleksis. Velga bija mani atbruņojusi ar savām zilajām, aklajām acīm un neglītas sievietes fotogrāfijām, kuras aiz sava ilgstošā vecuma un akluma bija iztēlē papildinājusi līdz pirmajai meitenei sādžā. Liekas, ka viņa bija sākusi ticēt, ka arī citi pabalējušajās fotogrāfijās redz to, ko redzēja savā iztēlē šī trīsreiz Balzaka vecuma jaunava. Viņa tiešām zināja, ka esmu divdesmit deviņus gadus vecs Aleksandrs.
-Velga, vai tu atkal domāji par nāvi? Mēs taču ar tevi jau daudzreiz runājām par to, ka tādas domas ir jādomā tikai esot kopā ar kādu, piemēram, ar mani, vienatnē tās nekad nav īstas.
-Tu iesi vārīt to tēju?- spalgā balsī iesaukusies Velga izslējās vismaz kā izkapti norijusi.
Teikt, ka es būtu bijis pārsteigts, nozīmētu pārspīlēt, bet mazliet izbrīnīts es tiešām biju.
-Velga, vai tu esi izdzērusi visas savas nervu zāles?- es stingri jautāju un atvēru skapīti. Patiesībā izrādījās, ka viņa tieši otrādi nav dzērusi tās nemaz kopš pēdējā reizes pirms piecām dienām, kad es pie viņas biju atnācis.
Viņa neko neatbildēja. Mani sāka mākt šaubas. Ja cilvēkam ir, ko slēpt, viņš sāk domāt, ka katrs sētas suns rej uz viņu apvainojumus, taču es biju pārliecināts, ka sētas suņi par mani zina daudz vairāk, kā jebkad varētu uzzināt Velga.
-Velga, vai tu man, lūdzu, pateiksi, kāpēc esi pret mani tik nejauka?- es maigā balsī jautāju.
-Vai tad cilvēkam, kam ir tikko kā mirusi māsa, nav tiesību uz bēdām?- viņa izspēra un uzvaroši uz mani paskatījās, lai tūliņ nodurtu acis un noslaucītu pustīrā kabatlakatā acis. Es nepaguvu saskatīt, vai tur tiešām bija asaras. Es domāju, ka drīzāk nebija, lai gan varbūt, ka tur tomēr tecēja laukā lepnums par savu iespēju uz sērām.
Cilvēki bieži vien jūtas nomākti bez redzama iemesla, bet dzīve nemīl nomāktos, tāpēc viņi apslēpj sevī šo pašiznīcinošo impulsu, lai ļautu tam izlauzties tad, kad tam ir citiem saprotams iemesls. Tā arī rodas vismaz puse raudošo bērnu, kas uz sava mantojuma kaudzes vai izraud acis pēc saviem mirušajiem vecākiem un vecvecākiem. Tās nav tēlotas asaras, vismaz parasti nav. Viņi vienkārši pēkšņi drīkst būt patiesi pret sevi un kaut uz brīdi atļauj sev padomāt par šīs dzīves ēnas pusēm un to, cik noēnota parasti ir dzīve.
Parasti par šo ēnu/saules attiecību domāt negribas, bet, ja ir iemesls ļauties žēlabām, cilvēki to dara tik ļoti labprāt ar baudu, kāda pazīstama no bērnības, kad gribas ēst puņķus vai ostīt savas zeķes, bet to var darīt tikai, kad kāds neskatās. Šī ļaušanās sagrāvei bieži ir kā nevainīga bērna bauda, kuras laikā cilvēks atļaujas būt vājš, nobijies un ļoti, ļoti neveikls. Viņš nezina, ko darīt un ko teikt, viņš it kā pēkšņi neiederas apkārtējā pasaulē un bieži pasaka kaut ko jokainu, bet viņam visu piedod, kā jau bērnam. Visi cilvēki gribētu atgriezties bērnībā, vai ne tā? Varbūt, ka šis ir vieglākais ceļš, akceptēts un tikpat laikā ierobežots kā mirstīgā dzīve.
Velga nevarēja sagaidīt, ko es teikšu, tāpēc pacēla savas pusaklās un spožās acis aptuveni pret manējām. Es jutos mazliet aizdomājies un jāatzīst, ka arī mazliet izsists no sliedēm. Manas sliedes bija skaisti paralēlas un veda man zināmā virzienā, bet viņa ar vecu, sagrabējušu drezīnu gribēja nogriezties pa kādām pēkšņi radītām blakus sliedēm.
-Man ļoti žēl, Velga,- es beidzot teicu, it kā notikušais mani būtu pārāk satriecis un es būtu zaudējis savu ierasto daiļrunību.
Taču Velga šoreiz bija apņēmusies vadīt savu drezīnu pa arvien aplamākām sliedēm.
-Man gan nav žēl!- viņa ķērca, zaudējusi pēdējās paliekas no ierastā teātra, kādu bija uzsākusi, kad es biju ienācis.
No sākuma viņa bija spēlējusi “es likšu tev domāt, ka esmu rupja, lai tu sāktu par mani slikti domāt, bet pēc tam pateikšu, ka esmu dziļās sāpēs, lai tu justos vainīgs un nokaunētos, un sāktu mani žēlot” spēli. Pēc tam viņa spēlēja “eēs esmu tik sāpināta, ka man pat trūkst vārdu” spēli, un arī to spēlē lielākā daļa cilvēku. Vai tad kāds tā vienkārši nāk un saka: zini, man tikko kā nomira māsa, es jūtos slikti”? Nē, parasti cilvēki tēlo, ka nekas nav, lai arvien izteiktāk parādītu, ka kaut kas ir gan, un tikai izprašņāti pasaka kaut ko tikpat dzēlīgu, kā Velgas ”Vai tad cilvēkam, kam ir tikko kā mirusi māsa, nav tiesību uz bēdām?”
-Viņa tiešām ļoti mocījās ar to kuņģa čūlu...- es mēģināju, bet saņēmu nicīgu “phe”.
-... un raksturs arī viņai bija visai nejauks...- esmēģināju vēlreiz. Man nebija daudz variantu, ko viņai piedāvāt, jo es nebiju sagatavojies, kā arī viņa pēkšņi vairs nereaģēja tā, kā es gaidīju. Es sāku mazliet saspringt, jo nespēju izlemt, vai vēlos vēl kādu laiciņu viņu atstāt, vai arī viņai būtu labāk sākt mirt jau tagad.
Šoreiz es biju trāpījis pareizi.
-Neatļaujies tā runāt par manu māsu! Viņa tik daudz ir cietusi...- Velga ieraudājās.
-Bet tu pati teici, ka nenožēlo viņas nāvi,- es mazliet ciniski ieteicos.
-Nē, jo es gribēju, lai viņa piedzimt par zirgu pēc iespējas ātrāk, viņa būtu pelnījusi, ka viņai kāds sēž mugurā visu mūžu un ieliek zobos laužņus!- Velga izspēra un es padevos.
Viņai vēl bija jādzīvo un es varēšu ļauties skumjām un bezspēcības saldumam kaut kad vēlāk. Viņas pēkšņi kaut kur salasītās ezotēriskās muļķības mani ieintriģēja. Velga bija pilnīgi pārliecināta, ka māsa piedzims par zirgu, jo to bija sameklējusi kaut kādās tabulās, kā arī māsas smiekli viņai jau vienmēr bija atgādinājuši zirgu, tāpēc arī šo sakritību viņa uztvēra kā zīmi. Viņai pašai bija jāpiedzimst par bagātu tirgotāju, un tas vēl jo vairāk apstiprināja to, ka tabulas ir patiesas. Velga taču bija pelnījusi būt bagāta (un par vīrieti, tikai to viņa man neteica).
Mēs kopīgi sameklējām, kam būtu jābūt man, un tabulas vēstīja, ka es piedzimšu par vieglas uzvedības sievieti, kam tomēr būs iespējas saglabāt savu tiklību, ja es bērnībā pievērsīšos mācībām. Velgai tas patika. Viņa cerēja, ka šī informācija nogulsnēsies kaut kur manā garīgajā atmiņā un viņa ar savām tabulām būs spējusi panākt, ka es tomēr būšu tikla jaunkundze. Tas viss, protams, bija nieki, taču es nekad agrāk nebiju pamanījis, ka Velga būtu īpaši ticīga. Viņa cienīja baznīcu un kaut kam ticēja, taču tas viss likās kā tādas vieglas nogulsnes slikti pagatovotā kafijā. Mani pārsteidza šī pēkšņā ticība reinkanācijai. Vai Velga vienmēr ir tam ticējusi, taču slēpusi? Tas būtu ļoti garlaicīgi, taču tad, ja viņa savos astoņdesmit sešos būtu pēkšņi pievērsusies ezotēriskajām mācībām, būtu interesanti.
Jā, tie visi bija labi argumenti. Velgas dzīvē pēkšņi bija sācies kaut kas jauns, no kā vēl varētu izspiest savu lāsi sulas, kā no apžuvuša, ļoti skāba citrona, kas tomēr kaut kur zem grubuļainās mizas slēpj dažas lāses valguma. Protams, ka tie visi bija labi iemesli man Velgu paturēt, neizraut viņas vārgo saknīti no barojošās augsnes, atstāt, lai vēl mazliet nogatavojas, ja reiz ir uz to spējīga, taču kaut kur dziļi sajūtās es jutu jocīgu vājumu. Varbūt, ka man Velgas kļuva mazliet žēl. Nē, tas nebija nekas neparasts, man bieži ir žēl cilvēku, ko es izbeidzu, bet tas bija kaut kas citādāks.
Es nedzēru tēju, bet drīz devos prom, atstādams Velgu sapņojam par dejām sarkanajā spoguļzālē. ironiski, es biju ievilcis šo sačākstējušo svētuli savās erotiskajās fantāzijās neparasti viegli. Man bieži rādījās sapņi, kur es biju zālē ar sarkanām sienām, spoguļiem un melniem ādas dīvāniem. Parasti es tur nebiju viens un tam visam bija kaut kāds sakars ar Sātanu. Dažkārt tur bija viņa pati, dažkārt viņa man bija kaut ko tur sagatavojusi, parasti kādu melnmatainu būtni sarkanā apakšveļā vai skaistu gleznu.
Es baudīju šos sapņus kā izsmalcinātas mokas, jo tie nekad nenoveda mani līdz kārotā iegūšanai. Ja tur bija meitene, es gribēju gleznu, ja bija glezna, tad es gribēju mūziku, ja bija mūzika, tad es gribēju Sātanu, bet zāle izrādījās tukša. Šie sapņi bija ļoti simboliski, gluži stereotipiski simboliski, tāpēc bija jo aizraujošāk ievilkt tajos Velgu. Es attēloju šo simbolisko vietu kā sarkanu un melnu - dzīvības spēku krāsu - iedvesmotu vietu, kur viņa var dejot augstiem papēžiem kājās, veroties spoguļos pati uz savu skaistumu. Es atkal un atkal pa pilienam vien pārvērtu šo zāli par viņas vēlmju piepildījumu zāli, bet viņai nebija ne jausmas, cik ļoti daudz man pateica viņas pakļaušanās un sekošana man šajā istabā. Mēs bieži apsvērām, kādā tērpā viņa izskatītos visskaistāk, kāda gaisma varētu būt šajā istabā un vai tajā ir sveces, kāda mūzika skan viņas mūžīgajā dejā un tamlīdzīgus sīkumus.
Runājot ar viņu pakāpeniskāk nekā dauna slimniekam māca matemātiku es biju viņā atraisījis vēlmi pēc dziļiem dekoltē un arvien ātrākas mūzikas. Tas viss taču bija tikai kā meditācija, kā iztēles aina, kur Velgai patverties, kur gūt spēku. Kā mītiskā paralēlajā laikā es viņu mācīju mūžam dejot šajā pasaulītē arvien nekautrākas dejas. Velga pakļāvās sākumā negribīgi, pēc tam jau alkatīgi. Neredzot šajās krāsās, lepnajos spoguļos un skaistajās kleitās nekā seksuāla viņa bija paļāvusies uz maniem skaidrojumiem par dzīvības spēka krāsām, kas dod viņas slimajai sirdij sparu, par spoguļiem, kuri viņai atgādina par dzīvesprieku.
Viņa drīz varēs iedejot šajā zālē pavisam un pārsteigta sastapt tur savu Sātanu, jo meklēt tajā Dievu būtu smieklīgi, bet vēl man nebija vēlmes izbeigt Velgu. Es devos mājās.
Tajā vakarā es izbeidzu Amandu. Ja tā padomā, tad var jau būt, ka tieši šī plānu maiņa bija padarījusi mani vāju un ļāvusi piepildīties tam, no kā es tik sen centos izvairīties - vājprātam.
Amanda man atrakstīja jau tad, kad es tikko ieslēdzu datoru. Viņa jūsmoja par manu sasniegumu un vēl neatlaidīgāk lūdza likt par sevi manīt, dot kādu zīmi - kurš no vecāko klašu pušiem tad es īsti esmu. Viņa bija runājusi ar tik daudziem, likusi lietā visu fantāziju, lai atkostu, kurš no tiem esmu es, tomēr centusies nepalikt smieklīga. Viņa bija smieklīga. Tik smieklīga kā jauna vista, kas mēģina dziedāt, nesaprotot, ka nav gailis. Viņa skrēja pakaļ neiespējamajam, mēģināja savaldzināt gandrīz trīsdesmitgadīgu ciniķi, pie tam kļuva smieklīga visu vecāko klašu puišu priekšā.
To man stāstīja viņas brālis Edgars, kurš mani pazina kā Agnesi. Viņa māsa esot apsmiekla objekts visā skolā. Viņa esot jau piecas reizes mēģinājusi pārgriezt vēnas, bet nekad neesot to izdarījusi, kā arī pēdējā laikā viņa flirtējot ar visiem puišiem skolā un izliekoties, ka viņai ir draugs, lai gan neviens to nav redzējis. Šī pretrunīgā uzvedība lika domāt, ka viņai visi nav mājās, lai gan tas vēl nebūtu tik slikti, ja viņa nelielītos ar to, ka gribētu mirt sava puiša dēļ. Viņa jau esot piedzīvojusi tik daudz mīlestības, ka liekoties labāk mirt tagad un aiziet laimīgai, nekā gaidīt, kad sapnis beigsies.
Mani tas šausmīgi garlaikoja. Nesapratu, kā man varēja ienākt prātā šī doma par Amandu. Es, protams, gribēju redzēt dažas pusapskrāpētu roķeļu bildes, bet pat tās man viņa nebija atsūtījusi, laikam kautrējās. Gribētu mirt manis dēļ? Neko labu viņa ar to nepanāktu, jo sapratu, ka viņa man ir apnikusi kā melnā tēja. Es pēkšņi sapratu, ka gluži neko vairs negribu no viņas. Man negribējās ne salkanus solījumus, ne asiņainas asaras. Šī tīniskā mīla lika man saviebties, kad ieraudzīju Amandu man rakstām. Es nolēmu, ka nav ko ilgāk vilcināties un pateicu pavisam īsi, ka neticu viņas solījumiem, ka mani neinteresē viņas jūtas, jo viņa ir lēta mauka, kas karas visiem kaklā, pie tam man šķiet, ka viņa nemaz nespētu nomirt aiz tā, ka viņas asinis sastāv no matu želejas, kas netecētu ārā no vēnām. Neko oriģinālu nebija jādomā, nebija vērts.
Jutos šausmīgi noguris gan no šodienas, gan vispār. Nogalināju Amandu pavisam viegli, nemaz neskatījos, ko viņa tur raksta, izdzēsu šo skype kontu un viņa oficiāli bija mirusi. Man nebija žēl. Ne tāpēc, ka viņa būtu cietusi no smadzeņu čūlas vai tā, ka būtu bijusi ar nejauku raksturu. Viņa vienkārši bija garlaicīga kā vienādās emo frizūras. Tur nekā nebija. Velga bija daudz interesantāka un man pietika vēl arī citu dvēseļu.
Jutos salauzts un neapmierināts, tāpēc vienkārši iekritu gultā un piespiedu sevi aizmigt. Un tad sākās.