Nu jā, beigās bija gan ap vieniem jādodās kājiņām mājās no Dailes teātra, jo tur bija pārāk daudz mierīgo atmosfēru traucējošu sarunu, bet viss čotka - nāciens mājās bija ļoti jauks. Ir taču veļu laiks, un lidojošās lapas, kas vijas caur miglu tiešām liek sajust senču tuvumu. Sen nebiju redzējusi tik miglainu nakti un vējš bija tik skaists, sagriežot lapas vērpetēs vai pēkšņi notraucot no kokiem. Atgādināja man senos laikus, kad es naktīs klīdu pa Teiku un Lielajiem kapiem pavisam viena, klusumā un mierā, un man tajos brīžos nevienu pašu nevajadzēja. Biju es un klusās, tumšās pilsētas atmosfēra. Būs jāatkārto, noteikti, pat nezinu, kāpēc es tik sen nebiju pavadījusi ārā nakti, viena ar savām domām un savu pasauli. Veļu laiks ir ļoti piemērots šādiem gājieniem.
Bet runājot par tām sarunām - man tiešām kļuva skumji, kad savas meitenes acu priekšā cilvēks var runāt par to, ka viņš strādā tāpēc, lai gan ienīst savu darbu, lai varētu atnākt mājās, pielikt kuņģi un uzspēlēt kādu spēli, lai pēc tam varētu iekrist gultā un nākamajā rītā atkal iet uz darbu. Nezinu... ja man tagad būtu jāvergo, es to darītu tāpēc, lai varētu atļauties istabiņu, kur es dzīvoju, un lai es varētu tajā dzīvot kopā ar cilvēku, ko mīlu par visu vairāk, lai es varētu pabarot savus sirdsmīļos kaķīšus, lai es varētu pavadīt skaistus vakarus kopā ar viņiem, un mēs visi varētu darīt to, ko mēs gribam - uzaicināt ciemos labus draugus, rakstīt, muzicēt, priecāties par dzīvi - pat tad, ja pēc tam ir atkal jāiet uz verga darbu. Tas bija ļoti jocīgi, kā var tā panesties uz fatālista (kurus uzskatu par slimiem cilvēkiem) provokācijām, ar kādām viņš gribēja citus ievilkt savā priekpilnajā padošanās bezcerībā.
Šādi cilvēki tiešām kļūst par šķiru, ko es necienu. Tas pats vecais stāsts par lapsu un skābajām vīnogām - es nevaru dabūt sev mīlošu meiteni, tātad viņas visas ir maukas, kas grib tikai naudu, es nespēju atrast sev labu un patīkamu darbu - tātad nav nekā laba, ko es vispār varētu darīt un patiesībā jau visi vienkārši vergo par vēdera tiesu un neviens nav laimīgs. Tas ir vienkārši riebīgi un nožēlojami.
Uzdrīkstēties gribēt un censties to sasniegt - tā ir dzīves sāls, nevis ierakties visādos attisnojumos, kāpēc man nav iespēju būt laimīgam.
Runas par to, vai cilvēkam ir vai nav brīvā griba - ok, es piekrītu, ka var jau būt, ka nav, bet neviens to nav pierādījis, un šobrīd cilvēkiem ir vajadzīga apziņa par savu brīvo gribu! Cilvēki, kas tai netic (jo mums šobrīd IR izvēle ticēt bioķīmijas visvarenībai vai neticēt, jo tur pierādīts vēl nav nekas), ir nožēlojami gļēvuļi, kas grib vainot visu pasauli savās problēmās. Pat tad, ja brīvās gribas ir mazāk, kā mums varbūt liekas, es tomēr ticu, ka ir kaut kas īsts pasaulē - draudzība, mīlestība, sirsnība, bailes un naids. Tas viss ir īsts, jo es to jūtu, un man vienalga, kāpēc es to jūtu. Tā ir realitāte un tādā pasaulē, kādā mēs visi dzīvojam, ar to izpratni, kāda mums ir, brīvā griba nav noliedzama. Vismaz es neredzu nevienu argumentu, kas pierādītu tās trūkumu tik skaidri, lai varētu ticēt. Pasaule bez brīvās gribas nav dzīvošanas vērta, un, es zinu, ka ja pierādītos, ka tās nav, tad mana nebrīvā, bioķīmijas iespaidotā griba liktu izbeigt šo eksistenci tai pašā brīdī.
Bet vispār radās arī dažas mazākas pārdomiņas.
Mani tracina, ka es nespēju tikt galā ar to jocīgu asociāciju ar Postu un cepumu paku :D Tā jau sāk pat pārnesties uz citām lietām un viņa veiklie pirkstiņi liek man aizrīties ar dūmiem, un teikums - nemaz nevajag vairāk par trim pirkstiem (runa bija par Māras aizauss masēšanu) liek man apgalvot, ka tiešām nevajag. Kur ir manu šizu sakne, nesaprotu :D Bet es ceru, ka tas drīz beigsies.
Eh, es gribu nopirkt ūdenspīpi. Tiešām. Uzdāviniet kāds man :D Es gribu bohēmu un mieru. Abus.
Un es gribu iepazītis ar dažiem cilvēkiem, kas nav no Ankh. Tas ir tik jocīgi, ka es aizeju uz kāda dzimšanas vai vārda dienu, un gandrīz visi ir no šī portāla jau zināmi, jau kuro reizi! Nekas. Jāpaplašina paziņu loks. Un ne tikai paziņu :D
Esmu izgājusi medībās, murr :)