Nesaprotu, kā tā ķēma teikums, ka mani ieraksti (mana dzīve un tās notikumi) ir kaut kas garlaicīgs un nekas īpašs, varēja ietekmēt. Protams, ka nevienam, izņemot mani, tas nav nekas īpašs, bet laikam jau man tomēr ir svarīgi, ko citi domā. Mazliet bija svarīgi arī ko viņš domā, tā kā mēdza komentēt, ne tikai izlasit, un paša ieraksti bija izlasīšanas vērti. Bet laikam jau vairāk man pēkšņi sāka likties, ka droši vien visi citi arī tā domā, kaut ko piekomentē tikai aiz pieklājības utt, un piedraugo tikai tāpēc, ka mani pazist vai tāpēc, ka es šos piedraugoju un kā tad nu tu tā ne.. Tas jau nav svarīgi, bet atkal pierādās, ka esmu kļuvusi ļoti jūtīga, senāk tā nebija, tagad katrs mazākais komentāriņš sit pa emocijām un sāku domāt - ja jau viņš tā domā, tad droši vien jau visi citi vai vismaz daži arī tā domā. Fui, nu kur ir palikusi mana pašcieņa? :( Senāk taču tā nebija (nu, tik traki vismaz).

Bet vispār - mana dzive tomēr ir interesanta! Lūk:
Šorīt izstrādāju kārtējo stulbību. Gribēju taisīt mālu masku, tai ir jāliek klāt citrona sula. Nosperu citronu, domāju, ka pustējkarote sulas taču nevienam nebūs tik akūti vajadzīga, tikai mazliet japagriež tās šūnas, lai labāk tek. Aha, tecēja arī, kā nazis cidronā, tā cauri cidronam man pirkstā. Nošņirkstēja vien pret kaulu tādā pretīgā vibrācijā. Pašķīda gan mana, gan citrona sula un es lēnām noslīdēju gar virtuves skapīšiem. Attapos vienkārši neatvairāmā pozā uz grīdas. Roka asinīs, dažas piles arī uz grīdas, pie otras rokas asiņains nazis, zemē asiņaina citrona pusīte, pie tam es virtuvē biju īsā naktskrekliņā, kas kajās stāvot ir pieklājīgs, bet veicot noslīdēšanas manevru, protams, ir uzrullējies līdz pusmugurai. Tiešām labi, ka neviens neienāca virtuvē, pie Aivja vēl draugi :D Domātu, ka es esmu pašnāvību izdarījusi vai ko vēl. No tās pretkaula vibrācijas un šķīdoņa man palika tik slikti, ka atslēdzos.
Te nu mēs redzam divas mācības - ātro karmu par sulas zagšanu un to, ka skaistums tiešām prasa upurus.