Piedzēros. Gribēju pa mežu pastaigāt, bet nebija dzērums tik liels, lai nesaltu, kā iepriekš, kad pa sniegu vārtījos ar īsajām piedurknēm. Aukstas naktis palikušas, Tikai mazliet paskraidīju. Nebija čotka.
Esmu iebraukusi vājprātā. Jaunais stāsts vārās pa smadzenēm. Drausmas. Tas ir plosošs stāsts. Tas mani sagriež gabaliņos sīkos, ķirurģiski precīzos gabaliņos. Un tad gabaliņus saplosa sīkās, haotiskās skrandiņās. Bļāviens, es dievinu šo radoši plānprātīgo stāvokli. Kad rodas kāds stāsts, kas ir gara romāna cienīgs - tas prasa daudz laika un spēka - tam jābūt tā vērtam. Šis ir tā vērts. Ārprāts, kā rosās un kustās pa mani tūkstošiem epizožu! Kā es panesīšu bez postījumiem rītdienu? Tiem gan būs interesanti, kas rītdiens būs ciemos. Esmu uzvilkta un neprātīga.
Un jau atkal vēl vairāk gribu VISU.