Protams, ka es savā nestabilajā stāvoklī sajutu tādu vētru, kā reti gadās un pēc dziesmas sajutos kā no Mēness nokritusi. Eh, jūs pat neticētu, ja es teiktu, kādā brīdī es klīdu savos domu labirintos, nespējot pieslēgties realitātei :( Cik neraksturīgi, bet... ši nakts ir kaut ko pārvērtusi. Šogad es vispār biju skrējusies ar nāvi tikai vienreiz. Tikai vienreiz bija Oriona nakts. Vēl dažas īpašās... bet ši laikam bija viena no spilgtākajām visā manā mūžā. Kurš to manīja? Eh...
Jā, reiz bija laiks, kad es mirku asarās un bezspēcībā, un klausījos Supergirl. Supergirls don't cry, Supergirls just fly... Es jau to biju aizmirsusi.
Sapņi piepildās :D Patinot kādu blāķīti uz leju ir ieraksts par to, kā es nespēju raudāt un baidos - burtiski baidos no asarām. Man liekas, ka manas izjūtas, ieraugot uz saviem pirkstiem asaras ir tuvas diloņslimnieka šausmām, pirmo reizi klepojot ieraugot uz pirkstiem asinis. Nu labi, tik jau nē, bet diezgan tuvu. Ir gadījies burtiski zaudēt sajēgu no vienas noritējušas asariņas.
Jā, man var būt nozīmīgākā diena gada laikā, visspēcīgākās emocijas, bet es kā bezjūtu robotiņš funkcionēju tik tālāk. Pašai savas emocijas man liekas nesvarīgas un bezjēdzīgas, es par tām pat publiski smejos. Ja pasaku, tad tikai bezkaunīgi atklāti, lai pēc tam pati ierēktu - paskat, cik muļķīgi es jūtos, vai spējat noticēt, ka esmu tāda muļķe?
Kā es toreiz ilgojos būt tāda Supergirl :D Toreiz es domāju tikai un vienīgi par to, lai es spētu neraudāt. Nekad mūžā vairs neraudāt. Citas Supergirl īpašibas man bija tīkamas, bet tās nebija tik svarīgas. Tāpat es tajā laikā domāju - cik tas būtu skaisti, ja cilvēku man atklātos, es varētu viņus uzklausīt un vienmēr palīdzēt, būt blakus un vienmēr saprast.
Cik defektīvi piepildās šie idiotiskie sapņi. Gluži burtiski piepildās. Tā nu es esmu vājprātīga, raudāt nespējīga Supermeitene, kura nespēj pateikt neko no savām emocijām citādi kā bezpersoniski ierakstot internetā. Jā, es esmu kaut kādā muļķīgā veidā stipra, tikai nemaz tik daudz pozitīvā tas man nav nesis. Tad vismaz kaut kas nāca no manis ārā, tagad esmu muļķīgā veidā stipra un patiesā veidā vāja - nespēju pateikt neko, kas mani nomāc patiesībā, drizāk nesaku īsto iemeslu, bet kādu mazāku, nenozīmīgāku un mokos tālāk viena ar savām domām.
It will be allright... I will make it allright... Es jau nevienam neļauju.
Bet Reamon ir uz palikšanu atgriezies manā listē. Nespēju saprast, kā es to varēju aizmirst - tā taču ir pirmā grupa, kuras mīlas tēmas man nebesīja. Es tiku audzināta tā, ka mīlestība ir diezgan muļķīga un bezjēdzīga lieta, ka visas tās salkanības jau nav man - tādām Supermeitenēm taču nav vajadzīgs siekaloties un padarit sevi par kājslauķi. Nē, siekaloties un būt kājslauķim nevajag gan, bet viss jau no tā nemaz nav sentimentāla siekalošanās. Toreiz Reamonn bija pirmais impulss man vispar sākt just kaut ko tādu, kas man kādreiz varētu pret kādu būt. Teorētiskā līmenī. Klausījos visu dienu.
Kāpēc šoreiz tas man arī kļuvis aktuāli? Kāpēc viena uzlēgusies Supergirl ir pēkšņi mani iemetusi pilnīgi citā pasaulē?
Laikam jau bija auglīga augsne. Īpašā nakts.
Where she goes that noone knows..