Tad es izmetu tīklu - noķert stāstu, un šodien viņš ir uzķēries līdz galam!!! Es mīlu šo stāstu jau tagad - tikai kā ideju. Tas ir brīnišķīgs, kaut es tikai viņu spētu tikpat brīnišķīgi uzrakstīt. Pilnīgi citādāks, kā Miglas jūra. Pieaugušāks.
Tagad tikai jāizdomā viss, ņemot vērā nesen apgūto pieredzi par stāstījuma viengabalainību un citas lietas. Arkādija pagaidīs. Šis ir aktuālāks. Tajā piedalīsies manu pēdējā laika sapņu elementi un vēl ļoti daudz kas, kas vienmēr bijis tuvs.
Esmu noilgojusies atkal iekrist rakstīšanas un stāsta neprātā. Atceros, kā ar Miglas jūru man visu laiku prātā un emocijās vārījās tēli - sarunājās, mainījās, izstrādāja visdīvainākos gājienus, lai tikai es viņus uzrakstītu. Lai sākas atkal staigāšana mākoņos un dzīvošana citā pasaulē!!!!!! :)
Šī pasaule būs tumšāka, dabiskāka, emocionālaka un uzvilktāka. Cerams, ka stāsts mani neievilks pārāk tālu - tam paredzētas traģiskas beigas... Vai nav mazliet bīstami savu personību sadalīt divās daļās un likt tām vienai otru mīlēt un ienīst, kamēr saprast, ka tās var tikai viena otru iznīcināt un atsvabināt no eksistences? Laikam tas ir bīstami... Bet lai ir - vīrietis, kurš kā vampīrs izsūc citu emocijas un dzīles sausas, lai pēc tam pamestu tos bezspēcīgi nomirt, un sieviete, kas cenšas dzīvot dzīvi kā mākslas darbu, kamēr sāk redzēt cilvēkiem sekojot miglu, lietu un vēju.
Nē, nu ir iespējams, ka beigas es vēl varētu pārdomāt... tad jau redzēs. Varbūt viņš izsūks viņas miglu, bet pats nemanot sāks spīdēt ar spožām zvaigznēm un sapratīs, ka viņas miglas pietiek visam mūžam un neko vairāk viņam nevajag?
Tad jau redzēs.
Wiiiii :)