Mežs ir tik īpašs rudenī, lai gan kad gan tas nav īpašs? Rīgas mežu ezeriņi liekas tik mierīgi un silti, ka mazliet atdzimst senā vēlme iekrist, pieglausties, atdoties... ja kādreiz, tad lai tas būtu agrs rudens, kad ūdens virsmu izdaiļo dažas skaistas, košas lapas, ūdens vēl ir tik silts, silts, silts... Ūdenszāles lai vēl plīvo, lai kaut kur krastā vēl zied mazās meža puķītes, bet gaiss jau kļuvis dzidrs, atteicies no vasaras kvēluma. Tad ir vieglāk doties prom, tieši tad, kad sirds ir pilna skaistu atmiņu, visjaukāko cerību, un visrūgtākās smaržas.
Rudens migla ir īpašu gaisotni nesoša. Kad tā redzama, tad vienmēr ir mazliet auksts. Dažkārt liekas, ka miglai vajadzētu būt pieglaudīgai un siltai, kā vasaras gubu mākoņiem, bet patiesībā pirksti tiek apsvilināti ar ledainu liesmu, kad tai pieskaras. Rudens miglā vienmēr gribas kādam iedot savu vēso roku, tāpēc viegli satvert kādu tikpat vēsu, kā tava, un doties miglā, pazūdot pavisam.
Tāpat kā liekas vispiemērotāk dzimt pavasarī, kad viss zied un zaļo, tāpat būtu visskaistāk mirt rudenī. Sākt ar skaisto un dzīvo, lai iesoļotu vēl skaistākā nāvē. Man gan ir labpaticies vismaz dzimšanas dienu iekārtot rudenī, gandrīz pašos saulstāvjos. Esmu dzimusi rudenī, saulrietā, kas ir diennakts rudens ekvivalents. Varbūt jāsāk ticēt, ka tam ir bijusi kāda ļoti liela, vēl nenovērtēta nozīme, kas nespēj izdzēst no manas būtības nemitīgu, lēnu miršanu gadu garumā. Tomēr laikam būtu jāmirst pavasara saulstāvjos, rītausmā.
Nē, es neesmu no tiem, kuri uzskata, ka aizsaule būs daudz labāka vieta un visi varēs lidināties rozā mākoņos. Man šķiet, ka šī pasaule ir skaista vieta, varbūt, ka man vienkarši pārāk patīk dzīvot, tāpēc es nespētu novērtēt klasisko aiziešanu - jaunu sākumu. Ceru, ka mācēšu to izbaudīt tad, kad būs laiks. Pasaule ir skaista tieši tāpēc, ka tā ir tik traģiska un nepanesama.
Jā, es jūtos mūžsena, garlaicīga, veca un neglīta. Protams, ka es varētu tagad izdomāt - viss, es tagad iedzīvošos anoreksijā, sportošanas mānijā un visu naudu notriekšu skaistumkopšanas saloniem. Ņifiga. Es ļoti rātni varu pārvērsties piemīlīgā kundzītē. Un kāpēc nē? Eh... un kapēc gan nē?
Ja es varētu izdot savas grāmatas, tad tiešām, ja jau nav - nav kazai piena, tad paceļ ļipu un salej visu atpakaļ. Tikpat labi varētu vispār aiziet no visiem, dzīvot, kur pagadās, strādāt, ko pagadās. Rakstīt. Man jau tagad dzīve ir piedāvājusi tik mežonīgi, nežēlīgi daudz skaistuma, tik skaistus cilvēkus, satikšanās, kaisli, draudzību, visu ko, ka stāstiem pietiktu pārpārēm. Varbūt, ka nevajag skriet pakaļ aizejošam vilcienam. Šobrīd dzīve notiek no 15-25 gadiem, ne ilgāk. Pēc tam tu esi līķis.
Ja man atteiks grāmatas izdošanu, tad es... tad es nezinu, kas es būšu savos 26. Varbūt, ka arī līķis. Varbūt, ka pretīgs, rūgtuma pilns nekam nederīgs un garlaicīgs, neglīts, staigājošs līķis, vai varbūt, ka vēl tīri pieņemams, vēsa ūdens iekrāsots un poetizēts nogrimis līķis.
Šobrīd es varētu nogrimt visā tajā, ko vēl var sagrābt ar zobiem. Nogrimt dzīvē un nekad vairs nenākt atpakaļ rudenī.
Nu, vēl jau mazliet ir laiks... pēc tam varēs tikai rakstīt, rakstīt, rakstīt... vai arī neko. Es tāpat jau esmu izniekojusi sev visas pārējās iespējas.