Ķermenim ir pašam savs saprāts, atmiņa un kaisle dzīvot. Pieskārieni un erotiskas izjūtas dažkārt var nozīmēt tik daudz. Pasaule gan ir izaugusi no autiņiem, kad varēja mierīgi ļaut rādīt un aiztikt visu, bet vēl nav izaugusi no bērnudārza, kad liekas, ka viss ir tik interesants, bet vairāk ķiķināšanas vērts. Vai cilvēki saprot to, ko ķermeņi viņiem stāsta? Tikai uz augšu vērs savu skatu, bērns, grēcīga zeme nav tā vērta... Bet bērnam roka tāpat ir biksēs vai zem svārkiem, lai mēģinātu saprast, kas tur tik tāds ir, kāpēc nedrīkst un kāpēc jāķiķina.
Vai sabiedrība ir izaugusi no masturbācijas perioda? Protams, ka tik laba lieta nav pavisam jāaizmirst, bet vai vajag masturbēt ar otra ķermeni un jūtām?
Man, pašai nepieaugušam un sevi tik maz saprotošam cilvēkam, tomēr gribētos mazliet, mazliet pieaugušāku sabiedrību, kura māk klausīties tajā, ko stāsta gan gars, gan dvēsele, gan miesa, un māk izmantot visu - arī ķermeņa atmiņu, pieredzi un kaisli.
Daži gandrīz vai nejauši momenti no pieaugušo dzives, kuri māk saplūst kā līdzīgs ar līdzīgu un nesmieties paši par sevi, liek ilgoties pēc kaut kā ļoti, ļoti tuva vēl vairāk. Garīgi, emocionāli, miesiski.
Modernā seksoloģija man izklausās pēc slimību apraksta, lai gan nenolieku to tik ļoti, kā vabrūt izklausās, bet... kad man būs muiža ar vienapdsmit verdzenēm un personīgo Velnu, tad varbūt es kaut ko sapratīšu no miesas gudrības. Žēl tikai, ka tas visticamāk būs pēc nāves un ar to miesu kā būs, tā būs.
Mazliet gudrības, sapratnes un dziļumu, ko var atrast tikai divatā, taču nevienam nenāktu par ļaunu, vai ne? Ja tikai varētu tikt pāri ķiķināšanas un rotaļāšanās fāzei un beidzot pieaugt...