"Daži meklē vienatnību vientuļā vietā, jūras krastā, kalnos. Arī tu esi paradis pēc tā ļoti ilgoties. Tā ir visparastākā nezināšana, jo ir taču iespējams gribēt un tūlīt pat arī būt vienatnē ar sevi. Un nekur nav klusākas un mierīgākas vienatnes kā paša dvēselē, it īpaši tad, ja pašā ir tas, ko uzlūkojis, cilvēks iegūst vispilnīgāko atvieglojumu; ar atvieglojumu es saprotu neko citu kā sakārtotību. Tad, lūk, sagādā sev pastāvīgi tādu vienatnību un atjauno sevi."

(Marks Aurēlijs)

Vienatne un vientulība sevī pašā ir visaptveroša. Kaut pirmās nepietrūktu un otrās nebūtu par daudz...

Viņa īsti nezināja, kurp dodas, tomēr bija ar mieru iet, jo kāds pelēks tēls blakus bija viņai vārgi uzsmaidījis un nespēcīgi pamājis ar roku uz priekšu, vairāk nebija viņa spēkos. Viņa tomēr nolēma celties un iet, jo grūtsirdīgā ainava arī viņu bija nogurdinajusi. Viņai nebija ne jausmas, kurp pelekais tēls viņu aicina un kas viņus gaida galamērķī, tomēr viņš likās par neizteiksmīgu, lai varētu ievest kādās briesmās.
Vispirms bija jāiziet no strupceļa, kurā viņa atradās, tikai tad bija iespējams pa īstam uzsākt ceļu. Bija nepatīkami iet atpakaļ pa pašas pēdām, bet viņa atzina, ka ceļš nav bijis īstais. Neticami, bet tas notika jau tik tikko kā viņa bija nonākusi uz neiemītas takas un uzsākusi jaunu ceļu kopā ar pelēko. Viņa pašķīra malā neticību un uzspīdēja cerība. Tā bija silta un mirdzoša, tāpēc viņai bija mazliet jāapstājas un jāļauj tai apspīdēt seju. Cerība mirdzēja tik silti, it kā būtu turpat visu laiku bijusi.
Viņa saņēma spēkus un, pašķīrusi neticību vēl vairāk malā no ceļa, devās tālāk. Pelēkais tēls mazlietiņ pasmaidīja un viņai likās, ka šis smaids jau ir kaut kur redzēts. Sparīgi mīdama ar kajām bailes, viņa devās tikai uz priekšu un priekšu, kamer viņas priekšā jau pati no sevis pašķīrās neticība, kam ātri vien sāka sekot arī apmulsums, kas slēpās vēl aiz neticības, aizsegdams skatu.
Ceļš kļuva plašāks. Nu jau viņai vairs nebija jāseko pelēkajam stāvam, viņa varēja pati varēja atrast ceļu, lai apietu bezspēcību un neiekristu ciešanās. Cerība bija kļuvusi tik spoža, ka jau sāka vērsties ticībā. Viņa devās tālāk un tālāk, apstājoties tikai lai aplūkotu smieklus, kas ziedēja ceļa malā.
Pelēkais gāja aiz viņas, tāpēc īpaši daudz vērības viņa tam nepiegrieza, tomēr bija pamanījusi, ka viņam ir patīkama, lai gan mazliet ironiska sejas izteiksme. Viņa smaids bija kļuvis plašāks.
Pēkšņi uzvēdīja iedvesma un viņa uzmanīgi centās nepazaudēt trauslās vēsmas. Viņas mati viegli plīvoja radīšanā, kad viņa saprata, ka ir atradusi pareizo ceļu. Vēl tikai bija jāpārkāpj lielam lepnumam, kas gulēja pašā ceļa galā, lai atzītu, ka pelēkais laikam nav bijis tik nespēcīgs, kā izskatījās sākumā. Viņš nemanāmi bija pienācis blakus un nu jau ļoti spožajā cerībā un ticībā viņi abi izgāja plašā jo plašā mīlestībā.