Nē, es neesmu cilvēks no senatnes, kā arī nevēlos tur atgriezties, ja kadreiz arī būtu bijusi, ka arī apzinos, ka mana jūsma par vecām grāmatām neataino patieso realitāi, tomēr... nav atšķirība vai es domāju par grāmatām, mīlestību, draudzību, dabu vai seksu, vienalga, par ko, tomēr kaut kur fonā man visu laiku rosās doma, kā to visu piepildīt ar jēgu? Un jēga liekas piemītoša arī kaut kam senam. Piemeram, kā cilvēki aprakstīja cilvēku, ko stādīja priekšā? Tagad saka apmēram: tā ir Ozoliņas jaunkundze, liela uzņēmuma vadītāja, viņa dzīvo Jūrmalā, ziniet, viņas bizensa partneri ir... patiesībā neka par to, kas IR šis cilvēks. Atceros kaut vai Dikensu, kur vienmēr stādot priekšā cilvēku par viņu teica: dāsns cilvēks, rūpējas par citiem, protams, vēl jauns un vējš galv`a, bet ar plašu sirdi, rūpējas par savu līgavu, utt. Tieši par cilvēku.
Dikenss, Balzaks, Igo, Bairons, Šekspīrs, Gēte - vienalga, cik atšķirīgi, bet tur staro īsta cilvēcība. Kaut vai izsmieta un nicināta, bet ir. Protams, ka tagad arī ir, bet...
Vai tagad būtu kāds, kas skūpstītu zemi zem viņas kājām? Vai būtu kāda, kas glabātu viņa kabatlakatiņu līdz nāvei 100 gadu vecumā, kaut viņš miris jau 16 gados?