Sajūta atkal ir ierobežota, it kā kaut kas manī būtu pārāk liels, lai spētu sadzivot ar manu šauro, iecementēto esamību, bet mīlu sajūtu, ka nevis esmu iecementējusi savus pamatus un galotni vēl ciešākos žņaugos, bet gan kaut kas manī ir izpleties plašumā un dzīvībā vēl daudz plašāk, kā jebkad, un sāpīgā visas pasaules šķelšanās kļuvusi saldi reibinoša. Viss, ko uzskatu par sevi, šķīst man nezināmā un neiepazītā vibrējošā tukšumā, no kā gaidu iznirstam kaut ko jaunu, kas šoreiz vēl jo izteiktāk vairs nebūs nekas līdzigs pagājušajai esamībai. Protams, dzemdību sāpes ir spīvas un pirksti krampjaini ieķeras projām plūstošajā dzīves audumā, tik pierastajos un sen iemīļotajos autiņos, tomēr tos vada tikai kaut kādi arhaiski instinkti. Tomēr tie nav tik nesaprātīgi. Visa es, cik vien manis pārmaiņās ir palicis, vēlas paildzināt šo procesu, kas saldi plosošs pārmaina visu, ko es redzu apkārt un ko jūtu sevī.
Un šoreiz tas nebūs tikai kaut kas, ko jūtu tikai es. Nē, šoreiz nē :)