Visai pasaule dažādās vietās uzbruka kaut kādi tumsas spēki, kas izpaudās kā taustekļi, kas dažādās vietās izpraucās no zemes un grāba visus cilvēkus, ko satika. Tā pasaule bija identiska mūsējai, izņemot to, ka visi zināja, ka dažbrīd uzrodas taustekļi, un tad cilvēkiem no konkrētajām vietām ir jāpazūd, atdodot tās dabai. Pret tiem nekas nelīdz, pilnīgi nekas, bet dzīvniekus un lietas tie neaiztiek. Tie, kurus ievelk, nekad neatgriežas un tiek pieņemts, ka viņi ir miruši, lai gan līķi nekad netiek atrasti, tos ievelk zemē.
Tad nu reizi apmēram piecos gados, bet ar lielu neregularitāti, pienāk diena, kad taustekļi parādās, un cilvēki jau vairs necīnās, tā tas pasaulē vnk iekārtots. Daži pirmie mirst, tur neko nevar darīt, jo nevar zināt, kur atvērsies plaisa, bet citi zina, ka jāskrien ko kājas nes, kad redz tos parādāmies, neko neņemot līdzi, jo citādi ievilks tevi pašu.
Tad nu bija pienākusi taustekļu diena, visur vēroja, vai neparādās nelāgas pazīmes kā zemes drebēšana un nogruvumi, un pienāca brīdis, kad arī Rīgā, šķiet, ka kaut kur purvciemā, atvērās zeme. Tur pagadījos mežā arī es, jo taustekļiem ir tieksme izvēlēties mežiņus, parkus, kaut vai kādu koku, protams, ja ir tāda iespēja, un pārņemt veselus rajonus. Tā nu tapa skaidrs, ka visi cilvēki, kas mīt Purvciemā, ir kļuvuši par bezpajumtniekiem un daba pieprasa sev šo reģionu. Visi skrēja, bēga, glābās, nesa savus bērnus un vecos cilvēkus, evakuēja slimnīcas utt, jo taustekļi vienmēr izplatījās lēni, dodot laiku bēgt tiem, kas spēj un grib. Protams, ik pa laikam uzradās jauni perēkļi, un daži tuvākie, pārāk bezrūpīgie cilvēki tika ievilkti. Debesīs lidinājās helikopteri, cenšoties saprast, cik liels apgabals ir jāevakuē un kur jau sākas cilvēkiem atvēlētā robeža.
Pēc tam viss kļuva kluss, kad vajadzīgajā rajonā nebija neviens cilvēka, un strauji sākās augšana. Kā mumintroļļu grāmatā Burvja ceupre - viss noauga vīteņiem, fantastiskā ātrumā uzziedēja ziedi, nogatavojās augļi, izsprāga un tālāk izplatījās sēklas, auga koki, līdz visu iekaroto platību pārņēma mežs.
Cilvēki zināja, ka vismaz 27 gadus nedrīkst spert savu kāju šajā apgabalā. Apkārt uzlika zīmes ar taustekļu simbolu, un visi samierinājās, jo citas izvēles nebija.
Bet interesantākais sākās pēc tam. Sapnī otrā atsķirība, ja neskaita taustekļus, bija tas, ka visa Rīga bija izvagota ar metro. Pēc aktivā laika beigām kopā salasījās tie, kas izprata šo parādību un tie, kas gribēja to izmantot savtīgi, visi devās jaunajā mežā uz tuvāko staciju. Pazemi tas viss nekad neskāra un metro darbijās.
Visi stāvējām garās rindās stacijā un gaidījām vilcienu, kas piebrauks tukšs.
Bija ļoti interesanta sajūta, ka liela daļa ienīst spēku, ko mēs gaidām, bet reizē dievina to. Es jutos vienkārši svinīgi, kā sagaidot dodamies projām kaut ko tādu, kas ir skaists, briesmīgs, bet gluži normāls, vienkārši ir, tāpat kā esam mēs, cilvēki.
Garām pabraucot pilniem vilcieniem, ārā izkāpušie cilvēki metās bēgt, pamanot, ka šeit notiek ticīgo procesija. Neviens jau nezināja, vai šoreiz spēks parādīsies savā ceļā projām no šīs vietas, vai nē, bet mēs gaidījām un ticējām. Un tad piebrauca tukšs vilciens, apgaismotiem logiem, un apmēram trešdaļa cilvēku, atzīti par nederīgiem, sabruka miruši. Tā notika vienmēr.
Pārējajiem tika katram atklāts kāds noslēpums vai iedota dāvana, kāda informācija, neordināras spējas vai talanti. Tā bija samaksa mums par to, ka esam pieņēmuši dabas tiesības ņemt to, ko tā vēlas. Būtībā kā sapratnes demonstrācija.
Izklausās varbūt muļķīgi, ka tas notika pazemes metro stacijā un ka dabas spēki brauca prom ar metro, bet izskatījās tik skaisti, kā piebrauca tukšais vilciens, kā man galvā skanēja maiga sievietes balss, stāstot to, kas domāts tikai man, un kā vilciens aizbrauca, atstājot aiz sevis mirušus cilvēkus - tos, kas patiesībā dumsojās uz dabas spēku, nespējot pieņemt, ka arī viņa var būt agresīva, paņemt to, ko grib.
Savāds sapnis, pat ļoti, bet ļoti atmosfērisks. Un tas, ko man pateica, ir tā vērts, lai to atcerētos. Ja tikai es to spētu...