Es tiešām nesaprotu, kāpēc tik ļoti mīlu Latviju un Latviešus. Man tas pašai nav saprotams. Es ticu reinkarnācijai, ticu, ka esmu dzīvojusi simtiem citās valstīs un tautās, bet es tiešām jūtos tik ļoti kā latviete. Es mīlu latviešu valodu, latviešu dziesmas un latviešu dabu. Pat smiltis jūrmalā Latvijā ir citādākas kā citās zemēs.
Vai tiešām tas ir tikai manas mīlestības uz šī brīža ķermeni dēļ? Bet kā tad var būt, ka šīs jūtas pret visu latvisko man ir tik svētas un pēc sajūtas garīgas? Un kāpēc citi cilvēki atkal tā nejūt?
Es tiešām nespēju iedomāties sevi dzīvojam nekur citur. Es ļoti cienu citas kultūras, mani fascinē citu zemju daba, bet tas, kas ir Latvijā, kaut vienkārši braucot autobusā un skatoties pa logu, man liekas visskaistākais, kas vispār var būt. Tā apziņa, ka es esmu Latvijā, tas man dod kaut kādu spēku, sakņu sajūtu, tas man liek domāt, ka man ir nākotne.
Smieklīgi skan, es it kā saprotu, jo es tiešām redzu, ka latviešiem ir pretīgs raksturs, nav ko liegties, kāpēc tad citas mazās tautas spēj savākt sevi kopā un tikt pāri krīzēm makā un dvēselē?
Patiešām, esmu nonākusi līdz tam, ka savas sajūtas attiecībā pret Latviju sāku uzskatīt par kaut ko patoloģisku. Jūtos apmulsusi. Pilnīgi nesaprotu, kas tas ir un no kā, liekas, ka mana mīlestība pret Latviju ir pilnīgi iracionāla un bez pamata.
No kā tad tas rodas, ja ģimenē tas nemaz nav tik stipri ieaudzināts? Kāpēc es tiešām jūtos svinīgi, kad skan himna, kad paceļ karogu? Tam pat nav sakara ar folkloru, bet ar valsti! Mitoloģija, valoda, nu labi, bet valsts - tā taču ir izgāzusies! No kurienes tad mana iracionālā mīla pret tādu slampu kā Milda???
Nopietni, es sevi nesaprotu.
Man pat mazliet bail nomirt, jo varbūt, ka neesmu vēl gana brīvs gars, lai izvēlētos, kur piedzimt. Jo es gribu tikai šeit. Tam es laikam pat inkarnāciju mērogā nespēju tikt pāri.
Sviests.



http://www.youtube.com/watch?v=Q0yiq17QiWU&feature=related