tethys_

Bet nebija spēka.
Kas es par neizdevušos pašnāvnieci, ja man uzreiz satrauc, ka kādam citam ir slikti un uzreiz jāsūta kāds palīdzēt un jādomā par kādu citu? Phe, nožēlojami.
Neglīta švīka uz rokas gan ir, tiesa, tā nebija pašnāvības strīpa, bet gan - "negribu, negribu, negribu sev neko nodarīt, bet jūtos tik drausmīgi sūdīgi, ka tūliņ zaudēšu prātu un kaut ko tiešām izdarīšu" švīka. Tā skrāpēties palīdz. Nenopietni, viegli, bet sāpes palīdz saprast, ka realitāte vēl nekur nav aizgājusi un mans kukū ir tikai manā prātā.
Saulgriežu punkts un jauna mēness sākums reizē - tā ir īpaša sakritība, kas man svarīga, jo man tiešām vajag ļoti atmest veco un sākt jauno. Tā nopietni.
Šitā taču vienkārši vairs nevar.
Krist gar zemi uz ielas un raudāt, griezt sīpolu un just gandrīz, gandrīz nepārvaramu vēlmi piegriezt pirkstus salātiem, bimbāt tā, ka mājā vairs nav vietas uz grīdas no salvetītēm, saukt cilvēku mājās, kad viņam ir svarīgas lietas, lai mierina mani, jo man ir tik šausmīgi bail, ka nogalināšos un sevi nekontrolēšu, ka man smieklīgā kārtā klab zobi kā kastaņetes un no rīta sāp žoklis.
Fui!
Bet izrādās es nemaz ne tik slikti priekš iesācējas spēlēju novusu. Man patika. Nemaz nebija briesmīgi iesākumam. Tā viena, pusotru stundu garā spēle, kurā liekas mūs apmāja kādas joku fejas, bija briesmīga, bet citas ļoti labas. Atklāju, ka netaisīt kuslu sitienu un pat iesitu pāris reižu divus kauliņus ar vienu sitienu, dažus eleganti ar atsitienu, citus vienkārši tā smalki. Tiesa, arī izgāšanos netrūka :D Bet, jāatzīst, lai gan spēlējusi mazāk par citiem, mazāka pieredze, briesmīgas izgāšanās man bija ļoti maz. Jāatzīst, ka visai iepatikās šitā spēle.
Ai, viss kas ir noticis, tik ļoti daudz... bet man tiešām gribas pāršķirt jaunu lapu.