Cilvēki laikam vienmēr un visur it ka dzīvo, tomēr jūtas attālināti no dzīves, ne gluži 100% dzīvi. Tāpēc arī meklē adrenalīnu, bet tai pat laikā pasakas, rokas iekšējos orgānos, iemīlas un nogalina. No malas skatoties uz visādiem trakajiem rodas jocīga kauna un ... mazvērtības sajūta.
Kāpēc cilvēki, kas dzīvo, tomēr liekas kā aiz sienas?
Ik pa laikam periodiski atkal un atkal apzinos, ka man ir laiks, ko varu pavadīt ļoti dažādās lietās, ka man ir sava personība, un tāda vairs nebūs nekad, pat tad, ja reinkarnācija ir patiesība, ka man nekad, nekad vairs nebūs tiešī šī mirkļa.
Cik vienkārši vārdi, tik sarežģītas emocijas.
Vai patiešām nav iespējams apiet šo paradoksu, ka viena mirkļa dēļ var tikt sagrauti visi pārējie? Bet tad sanāk, ka tas viens mirklis tiek izstiepts garumā, tiem citiem, potenciālajiem mirkļiem tiek upurētie īstie, dzīvie mirkļi.
Piemēram, nav iespējams izbaudīt brīvo kritienu bez nekādām aizsardzibām divas reizes mūžā. Viena sirds ietrīsēšanās un ķermeņa sakaršana var izjaukt rāmu mieru ģimenē visa mūža garumā. Viens mirklis patiesa naida var izjaukt visu tālāko mūžu brīvībā. Viens patiesības mirklis prieksnieka priekšā var izjaukt visu tālāko karjeru... mūža garumā. Vai vismaz mums tā var likties, un bieži vien tā tas arī ir.
Bet vai tiešām tie īstie, dzīvie mirkļi nav tā vērti - visa rāmā, ierobežotā mūža?
Vai ari īstā, dzīvā un sāpīgi tuvā dzīvošana visspilgtāk izpaužas mirkļos, kas neko nesabojā, neko nesamazina, tikai vajag atrast to brīdi uz naža asmens, kad var nodejot visskaistāko deju, nekrītot bezdibenī? Vai arī dzīvot no mirkļa uz mirkli, zinot, ka visai tuvu nāks tas, kas būs pēdējais...?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}