tethys_

Man riebjas visas tās nepieķeršanās un pārliecīgas brīvības idejas (man pārliecīgas).
Es gribu savu māju un savu zemi.
Es gribu savu konkrētu vietu pasaulē.
Es gribu paliekošus draugus, paliekošus radiniekus.
Es vēlos konkrētu kapa vietu.
Man nav vajadzīga tāda brīvība, kas attālina mani no maniem mīļajiem, no attiecībām, es gribu būt saistīta ar viņiem.
Jā, varbūt kādam jocīgi, bet ar visām savām "brīvajām attiecībām" es vēlos, lai es kaut kas viņiem būtu, nevis kaut kas gaistošs.
Es vēlos pieķerties un sasaistīties, es vēlos ciest, kad cieš viņi, es vēlos raudāt, kad raud viņi, es vēlos, lai viņu problēmas ir manas problēmas.
Es vēlos rēķināties ar to, ka viņi ir manā dzīvē.
Es nicinu cinisku atteikšanos no attiecībām un draudzības, jo "nekad nepieķeries nevienam, kam pieķeras, to gribas paturēt, bet paturēt nevar nevienu, un kad nevar paturēt, tad sāp".
Es izvēlos to, lai sāp, kad pazaudē.
Es skrienu ar pieri sienā un ceļu, un ceļu, un ceļu savu dzīvi, kaut vai tā vienmēr brūk un drūp.
Manā sirdī ir vieta gan mīlestībai un laimei, gan zaudējuma un nodevības sāpēm, jo, protams, ka tie ir neglābjami saistīti jēdzieni.
Ja izdodas kaut ko paturēt uz mūžu, tas ir kā negaidīta, liela dāvana. Protams, ka daudz ko jāzaudē, bet tas VIENMĒR IR TO VĒRTS!