Nerzas stacijā nonācām jau noguruši, un izrādījās, ka somas ir sanākušas daaaudz smagākas, nekā būtu pieņemami, jo izveidojās savāds sadalījums ''vieglajā" un ''smagajā'' galā. Es un Līva devāmies pa priekūs, šad tad uzgaidot smago galu, kamēr aiz mums vilkās somu nomocītie vīriešgabali. Pirms tam satikām arī pirmos latgaliešus un dzirdējām daudz visādu bļehuju.
Lieli, remontējami krustojumi ir ļoti interesanti naktī, ja tajos nav nevienas mašīnas. Visas tās baltās maliņas, norādes utt. Savācām Jāni un devāmies meklēt ceļu, pa kuru jāiet uz Diukšu pilskalnu, bet tur bija jāiet cauri mājām, kur bija lērums suņu, un man tas nepavisam nepatika. Beigās izrādījās, ka ceļu atrast nemaz nav viegli, tomēr kādos divpadsmitos mēs bijām atraduši vietiņu pie ezera un nomitinājāmies pļaviņā.
Dažus koda odi, tāpēc arī citiem miegs nebija tik labs, tiešām jāparūpējas, lai arī citiem biedriem būtu teltis, citādi viņus ēd nost un mūs ēd nost viņu žēlabas. Tajā naktī vēl nelija. Vēl ]:)
Rīts bija ļoti tīkams. Silts, pat karsts, bet paciešams. Pie ezera bija laiva un milzums tautiņu. Vēl nekad nebiju redzējusi tik daudz taureņu vienuviet, un daudzi kāzojās, arī tādi divi lieli, melni dzelteni ar vienu sarkanu un diviem dzelteniem punktiņiem. Pieejot pie ūdens pašķīda vien visdažādākās krāsiņas, arī zilās elektrospārītes un lielās zilās spāres.
Tika vārīts ūdens, jo līdzi bija filtra krūze, un tas arī izvērtās jautri. Ūdens bija maz, jo katliņš mazs, malka lāga nedega un uzsprāga degšķidruma pudeles dozētājs, tāpēc beigās visu salēja ugunī un ar papildus sausu zāli izdevās beidzot, pēc vismaz 2h uzvārīt šo katliņu, kura ūdens beigās bija karsts un deformēja pudeli. Nekas, ka turpat dažus km tālāk mēs dabūjām ūdeni no kādām mājām, bet mums bija filtrēts un vārīts Nerzas ezera ūdens un process gana jautrs. Tika atstāts pirmais ziedojums (nezinu kam) - vecas bikses un ģemperis, jo tie bija smagi un daži bija savākuši somā daaaudz lieku un smagu mantu. Kāds Vaņka varēs brīnīties, kur tādas štātes.
Nācās iet atpakaļ, jo tālāk viss bija aizaudzis, kaut kartē rādījās ceļš. Nonācām pie lielā krustojuma, šoreiz dienā.
Devāmies uz Nirzu (nezinu, kāpēc stacija ir Nerza, bet ciemats - Nirza). Tā tiešām bija ļoti jauka vieta, mazs, piemīlīgs un diezgan glīts miestiņš Nerzas (laikam varbūt ka varētu iespējams būt Nirzas) ezera krastā. Gribējām iziet tam cauri un doties uz Diukšu pilskalnu, bet sāka līt.
Veģetējām pie ciema bibliotēkas apstādījumos zem koka, bet bija jautri. Šturmers aizmiga zem saviem pričendāļiem kā aizsargkrāsas pončo un moskītu tīkls un vietējā jaunatne viņu apsmēja un apbrīnoja, kamēr citi bija veikalā, bet viņš skaļi krāca, kamēr pamodās ar teikumu: KUR IR KOKS??? lai gan prom bija arī Jānis un Līva. Tā jau ir, mana ģimene paplašinās :D
Devāmies tālāk. Sākām saprast, ka viens no mums ne vienmēr ir ar mums. Afanāsijs! Viņš dažkārt bija stārķis, bet dažkārt kaķis, un bieži suns. Tad viņš bija cilvēks, kas ļoti vētraini un ilgi stās†ija, ka Diukšu pilskalnā nekā nav, bet velnakmens gan ir kaut kas. Viņām zeme griezās par ātru un vārdi juka, bet tas bija labs Afanāsijs.
Iemaldījāmies kempingā, kur kā izrādās Jānis jau bija bijis, un pēc tam satikām vēl vienu Afanāsiju. Tā bija jocīga sieviete, kas sauca mūs par nabadziņiem un stāstīja 10X kā mums ir jāiet un visu laiku piedāvāja īsāko ceļu, lai nav jāmokās. Laikam Afanāsijiem Nirzā nav ar ko parunāties...
Uz palodzēm bija rudi, melni un akromelāniski Afanāsiji, ļoti smuki.
Tālāk bija zirgveida Afanāsijs. Ai, ai, cik viņš bija uzpūtīgs un neņēma ābolu serdes, tikai lepnojās un izrādījās, un glauda ausis.
Karsts mēdz būt visur kur, arī Latgalē uz grants ceļa. Ļoooti karsts. Ņēmām daudz perekūru. Klausījāmies, kā ir jāskaita soļi. Meklējām kapsētu. Atradām kapsētu. Atradām Zirga smaidu un Raipoli. Baznīcu - ļoti smuku baznīcu un vēl mācītāju, kas stāstīja ceļu.
Tad sākās skaitākais ceļa gabals no lielā ceļa pa nogriezni uz pilskalnu. Puķes likās kā sastādītas, tikai tik skaisti saskaņoti, kā cilvēks nemāk, daudz mazu, pūkainu priedīšu, daudz ielejiņu un pakalniņu un mazu pasakainu mežiņu. Arī kapi, protams.
Diukšu pilskalns bija diezgan liels, jā, varēja redzēt trīsdaļīgu struktūru, bet ai, ai, cik tur bija sātanu, un nemaz nevarēja tikt pie ezera, jo tur viss pārgāja šaušelīgās dūkstīs. Gandrīz apēsti bēgām uz ceļa atpakaļ. Tika nolemts meklēt upi, bet tā bija sasodīti tālu, aiz trejdeviņām pļavām un piecdeviņiem dumbrājiem. Upe izrādījās mazāka par grāvi un to iezīmēja tikai kārkli, ūdeni pat neredzējām. Pelde izpalika, tāpēc palikām lielās pļaviņās.
Jāsaka, ka tā bija ļoti lietaina nakts. Ar pērkonu un zibeņošanu, ka ausis krīt ciet un ļoti, ļoti lielu vēju. Jāatgādina, ka ne visiem bija telts līdzi, daži cēla slieteņus, un tas varēja būt diezgan jautri, kad tos nonesa. Šturms nāca ciemos, slapjš un priecīgs, bet citi bija drosmīgāki. Arī slapjāki.
Telts bija uzcelta blakus mazam kociņam, paaugstā kalniņā, kas negaisa laikā sāka likties mazāk veiksmīga doma, lai gan sausāka nekā ielejiņā. Vējš bija mežonīgs un plandīja telti, lija kā ar spaiņiem, pērkonoja un zibeņoja mežonīgi tā, ka 30m attālumā nevarēja atrast telti.
No rīta saulīte vai ripoja pa zemes virsu, padarot izmirkušo telti par neciešamu moku kambari, kurā es pusnosmakusi pamodos. Atradu trīs ērces, vienu uz svārkiem, divas 5cm attālumā vienu no otras iezīdušās man ciskā. Jāēd daudz, daudz c vitamīna... Palaidu brīvībā, jo no 3 beigtām ērcēm jau Latvija ērčudrošāka nepaliks. Atklāju, ka speciālie atērčotāji ir tiešām ērti, iesaku visiem. Izskrūvējas pavisam viegli un nemaz nesaspiež vēderiņu. Trešā un ceturtā ērce manā mūžā, bet pirmās divas, kas bija līdz galam piesūkušās.
Tā nu izmirkuši un slapji mēs atklājām, ka nav vairs ūdens. Filtrs, protams, nebija atstāts uzpildīties. Daži pusmirušāki par citiem vilkāmies atpakaļ uz baznīcu, jo, protams, ka tālākais ceļš bija kartē, bet ne realitātē. Līdz baznīcai neaizgājām, tikām pie vienas mājas akas un uzpildījāmies. Uzreizi dzīve likās vēsāka un skaistāka. Baznīcā izprasījām, kur te var apmesties, bet nekā laba nebija, tikai tas pats Zirga smaids, kur dārgi. Nekur vēl tālāk iet negribējās, sanāca atpakaļgaita, visi bijām noguruši.
Jānis, protams, sarunāja ļoti jauku iespēju, kā iztikt bez Zirga smaida, jo gribējām pie ūdens, bijām pārāk smirdīgi. Pirmais cilvēks, ko uzrunāja, izrādījās paziņa netālu dzīvojošam pārim, kam pieder mājas pašā ezera krastā, kur viņi nedzīvo, un tur mūs iemitināja izslavētā latgaļu viesmīlība. Bija pirtiņa, kur palikt pa nakti, galds, soli un telts, laiva, ar ko braukāties, ezers, kur peldēties, un vulgāra aita.
Tie bija ļoti, ļoti burvīgi cilvēki, arī viņu dēls atbrauca sasveicināties, iedeva gurķus un sīpolus un svaigu krējumu zupai, samācīja, kā ķert vēžus, ko Šturmers arī izdarīja, cerams tikai, ka kāds no tiem vēžiem nebija Afanāsijs... Katrā ziņā paradīze. Peldējāmies, citi brauca ar laivu, atpūtāmies, viss burvīgi, nevienas ērces, saule spīd un viss skaisti.
Naktī atkal lija un pērkoņoja, kamēr beigās pērkons manā apziņā sajaucās ar: ''bļe smotri, kakoj demon, hui ti bļe, etot moi!''. Izrādījās, ka tur katru nakti nāk vēžot vaņkas Afanāsiji. Pārsteigums no tā pamosties ne mazais. Arī atrast zalkti pirtiņā, kur gulēts, sauļojamies uz palodzes. Iekšpusē.
Rīts atkal bija sauss un saulains. Tika vārīta zupa un vēži, ko gan neapēda, bet ņēma līdzi, jo bija jāsteidzas uz autobusu. Mums ar Kōku tas sanāca par sālītu, pie kam biju noberzusi kāju līdz šausmām, tāpēc devāmies prom 8km uz Nerzas staciju.
Uzteisīju mazu svētības atvadu rituālu jaukajiem cilvēkiem un gājām.
Kopumā nekur netikām, gar to pašu ezeru no 3 pusēm vien malāmies, bet pārgājiens pa pirmo. Žēl, ka visi smukie, mazie celiņi aizaug, bet ir vēl skaistas vietas arī.
Atpakaļ brauciens vairs nelikās tik ļoti garš, kāja gan bija lupatās, bet esmu majās un apmierināta :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}