Šī ir dziesma par manām mūžīgajām alkām, par nemitīgo vēlmi aizpildīt tukšumu, kas neizprotamu iemeslu dēļ mājo manī kopš aizlaikiem.
Un cik paradoksāli ir, ka šī dziesma, kas ir man nozīmīgākā no visām, man saistās ar kādu. Ar kādu, ko es visticamāk nekad vairs neredzēšu. Es tā negribētu, es gribētu, lai šī dziesma man saistās ar kaut ko citu, ar Dievieti, ar jūru, ar... mani pašu... jo tā ir mana dziesma! Tā ir mana mīļākā dziesma, tā ir mana būtība... wish you were the air that feeds the fire... es gribu, lai mans gaiss, kas baro īpašo uguni, nāk no citurienes, bet...
*
Tam vienam viņam, kas ir man pilnīgi radniecīgs šajās alkās, šī dziesma patika tik ļoti, ka viņš to skandināja 4h no vietas, tajā dienā, kad... mēs nonācām vistuvāk. Šodien man atkal ir par viņu jādomā... tas ir tik bezjēdzīgi. Pēdējo reizi es viņu redzēju pirms... pusotra gada. Nedaudz mazāks laiciņš pagājis bez saziņas... jo es viņam jautāju sms kaut ko vitālu, uz ko viņš atbildēja kaut ko maznozīmīgu. Tie bija meli, protams. Kad ir teikts tik daudz kas, to vairs nevar atsaukt un es zinu, ka neesmu muļķe šajā ziņā - mūsu dvēseles ir tik ļoti rada, cik nekad ne ar vienu. Varbūt viņam ar kādu citu arī, pieņemsim, ar Karlu, bet lai arī es nebūtu viņam pirmajā vietā, tur ir kaut kas īpašs.
Budists, phe... te arī mūsu atšķirība. Dzīve ir ciešanas, lai jau būtu, bet mūsu pieeja tam tik radikāli atšķiras... mēs esam kā dvīņi ar vienādu DNS, kas audzināti pilnīgi atšķirīgi, satiekas un nespēj saprasties, lai gan reizē ķermeņi, emocijas, hormoni, nezinu kas, kāda dvēseles matērija tiecas vienam pēc otra tik ļoti, ka saprāts, iemācītais dzīvesveids un citas iegūtas lietas nespēj tam ilgi stāvēt ceļā.
Kāpēc viņš no manis bēg? Kā pats atzina - tu manī pamodini kaut ko tādu, ko es nesaprotu, ko es vienmēr esmu mēģinājis apslāpēt.
Kas tas ir, kas mūs vieno, ko viņš slāpē, bet es - svinu?
Nezinu, līdz galam nezinu...
*
Šonakt sapnī skanēja šī dziesma, tai nebija ne sākuma, ne gala, tā plūda vienā mežonīgā skanējumā pilnīgā tumsā. Un kaut kur tur bija viņš, tumsā, neredzams, bezmiesīgs. Tālu no manis, bet tajā pašā esamības plānā.
*
Es gribu, lai tu nomirsti un es varu par tevi sērot pavisam godīgi un cēli. Es nevēlos vairs just šo tevis attālinātību, šo novēršanos, šo bēgšanu pašam no sevis un manis. Nē, es neuzskatu, ka es esmu tev tik vajadzīga, tik svarīga, bet tu neesi laimīgs un bēdz pats no sevis. Vienmēr tiekoties ar tevi es to esmu jutusi. Nē, es arī neesmu laimīga, nekad neesmu bijusi un nebūšu, bet es jūtos sevī godīgāka, atvērtāka pati sev un esamībai, es jūtu, ka nenobāzt sevī to visu, ko tu mēģini iesprostot ir kaut kas vairāk pa īstam, bet tavas spēlītes ar ego nīcināšanu varbūt der kādam citam, bet tev tās ir... piedod, bet smieklīgas.
*
Tu, tev?
Ne jau nu viņš to lasīs, bet man dažkārt gribas to uzrakstīt kaut vai tāpat, vienkārši...
*
Neviens cilvēks mani sapņos tā nemoka, nevieni citi sapņi nav tik sāpīgi un mokoši, pat mana murgu laika sapņi par nemitīgiem zaudējumiem un manu mīļoto zaudējumu. Laikam tāpēc, ka es nevaru tevi vairs zaudēt.
*
Ja kāds no malas lasa, varētu domāt, ka viņš bija tas, kas līdz galam pagrieza muguru. Nē, es tā biju. Nespēdama izturēt šo tuvošanos un reizē bēgšanu, es nogriezu visu kā ar nazi. Nožēloju? Nezinu. Es jau nezinu, kāds viņš tagad ir... ja tāds, kā sapņos, tāls, tumsā un auksts... tad man viņu nevajag. Es varu dzīvot uz tā gaisa un kurināt savu uguni no tā vien, ka viņš ir... bija... būs... kaut kur, kaut kad, vienā ritmā ar mani.
*
Bet tie sapņi lai beidzās... lūdzu.