Dzīve ir kļuvusi vieglāka, kopš atkal esmu izbeigusi uztraukties par kāda viedokli par mani. Man nav interesanti ar cilvēkiem, kuru viedoklis par mani mani nekādi nesatrauc, tie ir vienaldzīgie cilvēki, vai nu vienaldzīgi pret mani vai es pret viņiem. Kārtējo reizi kādu norakstot - nav vērts ar šito ņemties, labāk mest pie malas kā ir, jūtos labi. Bija tas smagais draugu zaudēšanas periods, taču tagad es jūtos visai apmierināta tā, kā ir. Draugu atsijāšana no pelavām bija smaga, bet ļoti, ļoti derīga.
Man nav vajadzīgs nekas remdens. Pilnīgi nekas. Šis tas jāvelk līdzi un nav nemaz arī tik slikti, ka tas velkas tādā limitētā veidā, bet ir pat ļoti ok. Man ir daži draugi un tie pagaidām ir tiešām manējie. Lai jau ir tā, ka puspasaulei es riebjos, jo esmu asa un otrai pusei - jo esmu garlaicīga. Tur pa vidu ir maza šķautnīte cilvēku, kam es esmu laba tāda, kāda esmu. Ja man izdotos iekārtot savu laimīgo dzīvi, man pilnīgi pietiktu.
Laikam tas, ka bija laiki, kad man neviena nebija, lika man vienā brīdī tik ļoti pieķerties jebkuram, kurš izrāda interesi.
Tā patiešām man ir žēl par vienu, tikai par vienu. Tā vēl nedaudz - par trim. Pārējie jau pagaisuši no atmiņas vai stāv kaut kur mapītē - bija jauki.
Un tas viens - gan citā dzīvē... mums ir mūžība.