tethys_

Es pazīstu šīs sajūtas, varbūt tāpēc, ka esi tik labi tās aprakstījusi, bet varbūt arī tāpēc, ka pati tādas esmu piedzīvojusi. Un man liekas, ka partnera nevarēšana atbalstīt un tās viņa bailes, kuras liek noliegt, ka Tev būtu vajadzīgs atbalsts, ir ļoti sāpīga nodevība, jo kas gan cits ir mīlestība, ja ne drosme maigi skatīties acīs patiesībai un piedalīties, dodot, redzot, ka Tu nespēj šobrīd dot.
Bet tāpēc nedomā, ka neesi pelnījusi beznosacījuma mīlestību.
Man tajā laikā mierinājumu un atpūtu no pašas deva vēršanās pie visumīlošās mātes sevī, kaut vai pat šī koncepta saprašana un atrašana.
Nu, un Tu zini - Tavas smadzenes ir skaistas un vērtīgas. Viņām gan jādod to, kas vajadzīgs, miegs un uzturvielas, un svaigs gaiss.
Parādi studijām Tev tik briesmīgi pēc pieciem gadiem neliksies, apsolu. Var taču arī atlikt pavisam viņu kārtošanu, jo veselība ir svarīgāka par spītības efektivitātes pierādīšanu.