Jo vairāk skatos filmiņas par zinātni un zinātniekiem, jo vairāk redzu pierādījumus ticības neiespējamajam spēkam. Pilns ar gadījumiem, kad visi saka zinātniekam - nē, tu nekad neatklāsi eksoplanētu, tas nav iespējams, nē, nu ko tu, tādas lietas nepastāv. Taču viņš TIC, ka tomēr jā. Un viņš tic, kamēr pierāda. Tāpat zinātne virzās uz priekšu nevis tāpēc, ka kāds kaut ko grib atklāt. Parasti tomēr ir kāds, kuram ir teorija dzimusi prātā un viņš cenšas to pierādīt, atrodot pierādījumus, nevis ir tīra interese - kā tas notiek? Nē, parasti ir ideja - tas droši vien notiek tā, un tikai pēc tam seko atklājums. Protams, ka ne vienmēr, taču paši zinātnieki laikam nesaredz, ka runā ticības kategorijās, nojautu kategorijās. Viņi tik ļoti grib kaut ko pierādīt vai atklāt, ka ņemas kā apsviluši, lai gan citi saka - liecies mierā, neapdraudi savu karjeru ar tādām muļķībām. Bet viņi skrien ar pieri sienā un skrien, kamēr izskrien tai cauri kā kvantu tunelēšanā elektroni. Daži izskrien, citi nē. Citi atklāj kaut ko nejauši vai tīri zinātniski. Tomēr ir tik daudz cilvēku, kam ticība iet pa priekšu. Iracionāla un spēcīga.