Mana nabaga morāle slikti jūtas. Manas sliktās jūtas vēlētos izsūkt visu, ko iespējams, nekaitējot pašai dziļākajai morālei, bet dziļākā morāle ir apjēgusies un vairs negrib. Esmu nejēdzīgi sapinusies prātojumos.
Heartless love, tā man izzīlēja. Ne gluži, patiesībā ne uz to pusi, bet vēstījums ir skaidri noprotams. Tikai ir jau stipri par vēlu un pārvilkt treknu strīpu tā tagad taisni pa vidu vairs arī nav cilvēcīgi. Un, pie Dieva, nemaz negribas.
Diez poliamorija tiešam ir kaut kas tik iedzimstošs? Kas no tā visa, pie Dieva, vispār ir atkarīgs no mūsu gribas?
Vientuļais kareivis arī vairs neraksta. Man ir pazudis cilvēks, kas vēlas tieši to, ko es, un ir palicis cilvēks, kas vēlas pilnīgi citu, ko es. Mani ar miesu, asinīm, dvēseli un garu, un visām iespējamām sastāvdaļām. Mani tikai sev. Absurds, es esmu izkaisīta visus četros vējos. Es arī gribu tevi, ar visu, kas tu esi, tik daudz, cik es tevis spēju patērēt. Pārējais lai iet tajos pašos četros vējos.
Tiešām vienreiz esmu sapinusies.
Man škiet, ka laiks aizrakstīt zibens spērienam - Viņai. Citādi viss, kam būtu jabūt labam, manā prātā sagriežas par atkritumiem.
Un tik daudz dilemmu par dzimšanas dienas aicināmo personu sarakstu. Nevaru aicinat mani pieķēdēt gribošo, nevaru aicinat vientuļo kareivi, kas ilgojas izbeigt savu vientulību. Nevaru, nevaru.
Ko es varu aicināt? Trīs cilvēku kategorijas. Vienus, kurus es gribu, bet kas nenāks vai atnāks pienākuma dēl. Tos, kas droši vien galēji apvainosies, ja neaicināšu, bet kurus es diemžēl ne tā īsti vēlos redzēt šajā tik nozīmīgajā pasākumā, lai gan labprāt redzētu citos. Un trešos, kas nāks un kurus es apskaušu un ilgi nelaidīšu vaļā.
Es gribētu uzaicināt Viņu, savu vienreizsatikto dievieti, un Viņu, savu eņģeli. Bet diemžēl, viņi pieder pie pirmās kategorijas. Un tādi viņi man ari nav vajadzīgi.
Tas viss ir tik briesmīgi sarežģīti.
Visi jēdzīgi cilvēki iztiek tikai ar trešo kategoriju...
Bet man jau viss ir nojucis.