Sakarā ar savu veselības stāvokli 5dien sagadījās būt mazliet par pieņemt-lēmumu-nespējīgu, tādēļ 6dien saņēmos un labojos, un aizbraucu ciemos pie savaadaisu un angel_girl. Bija cerība tikt pie mazliet fiziska darba, lai izkustētos, taču nekas nesanāca, viņi jau bija paspējuši malku sakrāmēt saviem spēkiem. Oh, well, nekas cits neatlika, kā palikt pie izvēles - alus un sarunas.

Veikalā uznāca neliela nostaļģija pēc vecajiem laikiem, kad ar savaadaisu bijām vecpuiši un dzērām visādus 2l lētos alus surogātus, tādēļ priekš sevis iegādāju kaut kādu tur 7% Latgales Mārtiņa tumšo alu 2l.

Nu neko, sēžam trijatā, runājamies, jokojamies, skatāmies TV un dzeram. Jau pēc pirmajiem malkiem atceros, kādēļ neko tamlīdzīgu vairs nedzeru, taču pofig, izbaudu atmiņas. Pudele tukša, galvā visai nopietni iedevis, taču vēl nav 22:00, līdz ar ko izdomāju - what the hell - iešu ka nopirkt vēl vienu tādu. Mani dārgie draugi pārguruši un līdzi nākt atsakās, tā vietā izstāstot, pa kurieni man jāiet.

Izeju ārā no mājas un, kā izrādās, jau pirmajā pagriezienā nogriežos nepareizi. Un te tad arī sākās... Skatos - tālu priekšā nākamais pagrieziens. Nesteidzīgi, baudot svaigo gaisu, dodos tā virzienā, taču tad piefiksēju, ka sajūta tāda, it kā es lūkotos pa braucošas mašīnas aizmugurējo logu - visu laiku atrodies kustībā, taču tev acu priekšā esošā bilde ar katru sperto soli attālinās no tevis. Apstājos, lai saprastu, kas notiek un kādēļ tā. Tieši man līdzās pie mājas sētas grāvī aug vilku vāles. Paskatos uz tām, aizveru acis un tai pat brīdī ieraugu sevi sēžam tai pat grāvī un asiņainu muti un asiņainām rokām graužam vilku vāles. Steidzami atveru acis un paskatos uz rokām - viss kārtībā, rokas tīras un vilku vāles vēl aizvien vietā. Noskurinos un dodos tālāk, ceļš vairs no manis nebēg.

Līdz Maximai tiku bez īpašiem papildus piedzīvojumiem, ja neskaita vazāšanos ceļa meklējumos pa kaut kādu vecu noliktavu teritoriju, laušanos caur krūmiem un rāpšanos pāri grāvjiem. Beidzot esmu ticis galā, savu iegādājamo iegādājis un dodos atpakaļ. Visapkārt viegla migla un visai blurry skats. Nu nekas, gan jau no uzņemtā alkohola, nodomāju un dodos vien atpakaļceļā - šoreiz pa pareizo pusi.

Šķērsoju ielu, kad man piesienas mazs kaķēns. Ikreiz, kad pienāku tuvumā un vēlos noglāstīt, viņš pabēg mazliet uz priekšu un skatās uz mani, it kā aicinādams līdzi. Pieņemu viņa aicinājumu un dodos viņa pēdās. Izejam cauri kaut kādam mistiskam senu māju pagalmam, kas vieš manī asociācijas ar otro pasaules karu (have no idea why), iebrienam mežā, kur es to kaķi knapi redzu, laužamies cauri kārtējiem krūmiem, gandrīz noripoju no kalna. Kājas visu laiku ķeras aiz saknēm. Kad beidzot ieraugu gaismu tuneļa galā, ie., saplosītu žogu, caur kuru var tikt atpakaļ uz ceļa - uz pareizā ceļa - konstatēju, ka mans ceļabiedrs kaķis ir pazudis.

Atpakaļ līdz mājai nokļuvu bez papildus starpgadījumiem, ja neskaita sajūtu, ka ceļmalā pamestā automašīna visu laiku seko līdzi katrai manai kustībai un uzbrukt, ja speršu kaut vienu nepareizu soli. Cenšos noiet, cik taisni vien iespējams un neveikt nevienu lieku kustību.

Kad pastāstīju par saviem piedzīvojumiem savaadaisu un angel_girl, viņi bija gatavi saderēt, ka nekāda kaķa patiesībā nebija. Arī es par to sāku šaubīties, jo vismaz mežā bija tik tumšs, ka, pat, ja tur būtu zilonis, es diez vai viņu būtu redzējis.

Var būt, ka tas alus bija ar kaut ko sajaukts. Var būt, ka Iļģuciems mani slikti ietekmē. Var būt, ka es vienkārši pārāk aizdomājos par DXM, kas man visu dienu kabatā mētājās, jo noraustījos jaukt jamo ar alkoholu. Kas to lai zina, taču viennozīmīgi bija interesanti.

Nu jā, un šodien visu dienas pirmo pusi tāda moderately slow motion sajūta.