es iekāpju autobusā un domāju cik cilvēki ir dīvaini tu pasaki tu man patīc un pretī saņem tu vienkārši par daudz esi iedzēris un es klausos savu dziesmu kad man blakus piesēž veca tantiņa un sāk man stāstīt ka mūsu latvija ir pazudusi ka viņai ir astoņdesmit viens gads un rīgā vairs neviens negrib dot apsēsties nepieklājīgi palikuši cilvēki liepājā gan bet rīgā nekā jo vecāki vairs neaudzina bērnus un jau pavisam mazi viņi sāk pīpēt un dzert un nezina ko nozīmē dzīve un stāsta par saviem septiņiem mazbērniem kam visiem ir augstākā izglītība un neviens no viņiem nepīpē un nedzer un ka viņai ir pašai sava privātmājiņa viņai tikai devusies ārā pabraukāties un visu savu piemājas dārziņa ražu viņa atdāvina nabadzīgākajiem kaimiņiem viņa agrāk esot sēdējusi tirgū ar to ražu taču tagad viņai to vairs nevajagot viņai ir labi tāpat un viņai arī pašai ir augstākā izlītība medicīnā un tā stāstot viņa ieķeras man elkonī lai pagriezienos nenokristu viņas rokas ir tik siltas un acis tajās spīd mīlestība pret dzīvi un laime un es skatos viņas grumbotajā sejā un redzu cik viņa ir laimīga un es vēlos lai arī manas vecumdienas tādas būtu man ir prieks par viņu taču aiz tilta man ir jākāpj ārā un nav vairs iespējas klausīties šos stāstus sākas lietus cilvēki bēg zem jumtiem un krogos un veikalos taču es stāvu lietū un smaidu un manī ir vecās laimīgās māmuļas miers un ausīs skan я с тобой es nopērku pāris skārdenes alus reklāma mani sakārdināja tās tīrās bundžas ar tīro alu un aiz manis kāds ārzemnieks vēlas nopirkt latvijas karodziņu es stāstu ka suvenīru veikalos varētu būt viņam nav ne jausmas un man arī ne viņš ir izmisis un nepadosies kamēr neatradīs savu meklēto




un es saprotu - es arī nepadošos