Jau stundas piecas no vietas ausīs šī dziesma.

Brīdī, kad vēlies paslēpties no reālās pasaules, padomā, vai (un kā) spēsi atrast atpakaļceļiu uz to. Es esmu apmaldījies.

Esmu izbrīnīts, ka atbildes uz eksistenciāli būtiskiem jautājumiem atrodas pašā deguna galā un ir tik pašsaprotamas, ka tās nekādi neizdodas ieraudzīt.
Esmu izbrīnīts, ka, skatu leņķi uz apskates objektu pagriežot pat par nieka vienu grādu, šis objekts kļūst par pavisam ko citu, līdz ar sevi izmainot arī apkārtni.
Esmu izbrīnīts, ka jebkas, absolūti jebkas atrodas nieka rokas stiepiena attālumā, ir jāprot tikai pasniegties pretī.

Toties tagad es zinu, kas ir Linča Lost Highway. Ceļš uz patiesību un atklāsmi.

Un jā, dzīves jēga, sadalīta mazākās vienībās, izrādās nemaz ne tik ciets rieksts.

Esmu sasniedzis personīgo rekordu - iepriekš minēto dziesmu nu jau esmu klausījies 18 h no vietas. Gulēts, protams, nav ne mazlietiņ. Pašsajūta tāda, ka, ja atslābināšos saplūdīšu kopā ar apkārt esošajiem priekšmetiem. Bet nu paldies par kūkām, šitādus eksperimentus man ilgi un dikti vairs nevajadzēs.

upd.: Nu labi, būsim precīzi - sākot no nakts otrās puses nomainīju klausāmo pret tā paša gabala apdeitoto versiju (zimaiņas, kas tapušas tās pašas nakts laikā). Šito te.

Nedēļa sākusies vienkārši superfantastiski. Nepietiek, ka mani jau tā visu dienu rausta apkārt pa biroju, pirms brīža vēl 20 cm no deguna baroklis vienam kompim uzgāja gaisā. Tā jau nervi vāji, tad vēl šitādi pēkšņie stresi un līdz sirdstriekai viens mazs solītis... Tfu, bļe.

upd.: Ak, nu jā, tūlīt pēc barokļa uzsprāgšanas man gar acīm gandrīz minūtes 20 sāka virmot skati no mana un Viņas brauciena uz Cēsīm. Un dari, ko gribi, nu nekādi netikt no tā vaļā.

Jāsaka, kā ir - ar šādu fenomenu es sastopos pirmo reizi mūžā. Drīz jau būs 24 stundas pagājušas, kopš nepātraukti klausos to vienu vienīgo dziesmu over and over again. Un neapnīk, nevienā pašā brīdī neapnīk, ne kripatiņas. Ne sāk likties pliekans tas gabals, nez nodrillēts - ar kādu aizrautību klausījos jamo pirmo reizi, ar tieši tādu pašu aizrautību klausos arī tagad - pēc 23 stundām. Tā vien liekas, ka šai dziesmai ir izveidojusies kaut kāda ārkārtīgi spēcīga simbioze ar manu ķermeni, jo es to pat jūtu kā daļu sava ķermeņa, kā savas dzīvības pulsu. Lai vai kā, dīvaini bezgala. Un neviena paša izskaidrojuma, kādēļ tā.

Es pat nevaru teikt, ka tas būtu afigennijs autora nopelns, jo pārējiem (vismaz manā kabinetā un tiem, ar ko par to runāju) šī dziesma ne pārāk. Īstais iemesls droši vien meklējams pašā mūzikā kā tādā. Tikai vairāk pavedienu gan man vairs nav.

Nu bet protams. 10.septembrī iekš DEPO pasākums par godu STURM 10-gadei. Nez, ko lai dara, ņemot vērā, ka tikai 23:00 ielidoju Rīgas lidostā. Visā uzvalkā un ar visām pekelēm uz DEPO pa taisno doties? RRRRR.

upd.: Un vispār, slinkums cilvēci iznīcinās. Visai tā kā ļoti prasās paēst (nez kāpēc tā? ak jā, droši vien tāpēc, ka pēdējo reizi ēdu 5dien pusdienlaikā), taču ir nežēlīgs slinkums doties līdz kādai vietai, kur šo savu vēlmi varētu piepildīt. Ehh...