Jāsaka, kā ir - ar šādu fenomenu es sastopos pirmo reizi mūžā. Drīz jau būs 24 stundas pagājušas, kopš nepātraukti klausos to vienu vienīgo dziesmu over and over again. Un neapnīk, nevienā pašā brīdī neapnīk, ne kripatiņas. Ne sāk likties pliekans tas gabals, nez nodrillēts - ar kādu aizrautību klausījos jamo pirmo reizi, ar tieši tādu pašu aizrautību klausos arī tagad - pēc 23 stundām. Tā vien liekas, ka šai dziesmai ir izveidojusies kaut kāda ārkārtīgi spēcīga simbioze ar manu ķermeni, jo es to pat jūtu kā daļu sava ķermeņa, kā savas dzīvības pulsu. Lai vai kā, dīvaini bezgala. Un neviena paša izskaidrojuma, kādēļ tā.

Es pat nevaru teikt, ka tas būtu afigennijs autora nopelns, jo pārējiem (vismaz manā kabinetā un tiem, ar ko par to runāju) šī dziesma ne pārāk. Īstais iemesls droši vien meklējams pašā mūzikā kā tādā. Tikai vairāk pavedienu gan man vairs nav.