tereeze's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Wednesday, May 12th, 2010
| Time |
Event |
| 9:14a |
Pirmo reizi bija jāiet 7. klasē, bet ne visām, tikai tām, kuras dzimušas līdz jaungadam. Mēs kautrējāmies un hihinājām, un mazliet arī lepojāmies. 5. poliklīnika togad uz laiku bija pārcelta pretī Dailes teātrim, kaut kādā vārtrūmē. Pie kabineta stāvēja vesels bars ar meitenēm, tomēr uz priekšu gāja ātri. Iekšā sauca pa kādām piecām. Ārste, veca un ūsaina žīdiete, noprasīja, vai mēnešreizes "prihodjat", un lika novilkt biksītes, par zemē nokritušām joprojām krieviski komentējot, ka trusikus vajagot likt vistīrākajā vietā. Es beidzos vai nost aiz ziņkārības, ko tad tur darīs, uz tā krēsla. Bet viņa, iedomājieties, neko nepaskaidrojot, iebāza pirkstu dibenā! | | 9:28a |
Pēc tam, vidusskolā, 5. poliklīnikā jau bija Puķīte, kas skaitījās ļoti jauka, bet es tomēr aizgāju citur. Un dabūju aukstu dušu, respektīvi, atklājās trihomonas, turklāt es nezināju, ka jāiet vai jāzvana par analīžu atbildēm un uzzināju par trihomonām tikai vēlāk, kad nācu ar kaut kādām mistiskām sūdzībām. Lieki teikt, ka tajā vecumā tas iedarbojās šokējoši komplektā ar vēsu latviešu ārsti, pieradušu strādāt ar grūtniecēm, viņa neuzskatīja par vajadzīgu lieki uķipuķināties ar dzimudzīves uzsācēju, kura nevar pat pateikt, vai partneris tas pats vai cits (jo tas ir sarežģīts stāsts par attiecībām, kas vienā vārdā nav atbildams). Vēl man protams likās, ka ārstes mani nosoda. Es brīnījos, kur es tās trihomonas varēju dabūt, jo viss notika ar prezervatīvu, bet ārste tikai moži attrauca "To nu gan es jums nevaru pateikt!"
No antibiotikām savairojās sēnīte. Arī tas man bija jaunums. Par trihomonām es mammai neko neteicu, bet par sēnīti pažēlojos, taču velti, jo mamma uzskatīja, ka arī sēnīte ir seksuāli transmisīva slimība. Mamma neko par to nezināja, iedomājieties, viņai laikam nekad nebija bijusi sēnīte, un nekādu atbastu es nesaņēmu. | | 9:42a |
Saprotoši izturējās vienīgi terapeite, kurai es pateicu, ka nevaru dzert antibiotikas, jo, iespējams, esmu stāvoklī, bet droši nezinu. Viņa maigi pajautāja, vai, ja tas tā tiešām būt, vai tad es dzemdētu, un kad es teicu - jā, tad viņa izrakstīja angīnai vietējas iedarbības zāles. Tā bija vienīgā reize, kad man izdevās izārstēt angīnu bez antibiotikām. Tai dakterei pašai bija četri bērni plus mīnus pusaudžu gados. Un manai mammai viņa nepateica neko.
Viss, es sāku šasumīgi raudāt par to gadījumu un visu to laiku savā dzīvē, bet es pašlaik nevaru saprotami pastāstīt, kāpēc. Man tajā laikā bija ļoti sarežgītas attiecības ar mammu, un es vēl tagad uzskatu, ka tā nebija mana vaina. Ka viņa, tieši viņa nedarīja pareizi, lai arī tagad varu piedot un saprast, kā viņa jutās. |
|