| |
[Jul. 6th, 2011|10:28 am] |
|
Tikko apmācīju praktikantu. Sajutos liela un varena. Hihihihi. |
|
|
| |
[Jun. 22nd, 2011|12:27 pm] |
|
Zinu, jau zinu, ka pagājis tikai nedaudz vairāk kā mēnesis, kopš atgriezos no ASV, bet jau griezu zobus no skaudības, kad šodien skatījos draugu ceļojumu galeriju. Ai kā gribas! Debesis tur tik zilas un saule tik spoža un ūdens tik dzidrs! Protams, visur ir labāk nekā tur, kur esmu es - vecais labais niķis. Vasaru es esmu pati sev noteikusi par kluso mēnesi ceļojumiem, jo vasara taču Latvijā ir tik skaista! Bet diemžēl tā liekas tikai līdz brīdim, kad kāds saliek draudziņos galerijas no ceļojumiem. Bet nekas, gan jau drīz es arī kaut kur došos. |
|
|
| |
[May. 24th, 2011|09:58 am] |
|
Šodien pilns ar izlaidumniekiem. Skaisti! Sajutos tik veca un nevienam nevajadzīga... Ko tik es neatdotu, lai atgrieztos vidusskolā un visu izdarītu vēlreiz - šoreiz pareizi. Eh! |
|
|
| |
[May. 18th, 2011|04:27 pm] |
|
Nezinu kāpēc, bet ir sajūta, ka es nepatīku cilvēkiem. Ir tikai daži, kuri ir tādi paši kā es, kuri mani saprot. |
|
|
| |
[May. 18th, 2011|04:00 pm] |
|
Pusaudžu gados es apskaudu visas rudmatainās-vasarraibumainās meitenes, jo viņas bija līdzīgas Annai no Zaļajiem jumtiem. |
|
|
| |
[May. 1st, 2011|05:00 pm] |
| [ | music |
| | Gorillaz - Melancholy Hill | ] |
Man patīk šādas svētdienas - blakus kūp saldas kafijas krūze, uz rakstāmgalda stāv saraksts ar darāmajiem darbiem, bet es esmu iegrimusi mīļāko filmu soundtrackos un nemaz nesteidzos, tikai sēžu un prātoju, ka jāsāk kaut kas darīt. Tik bieži gribas saņemties un kaut ko uzrakstīt, īpaši ģeniālas domas rodas pirms miega, bet no rīta pamostoties viss ir vai nu pazudis, vai liekas bezjēdzīgs un tizls, nevis tik dziļš un skaists, kā iemiegot licies.
Cik ļoti man patīk ceļot, tik ļoti man nepatīk ceļojumu gaidīšana - man kā nepacietīgam cilvēkam tās ir kā mocības. Īpaši ja jāklausās ziņās šausmu lietas par tornado un citām dabas kataklizmām, kas mūs varētu sagaidīt, tad tas gaidīšanas posms ir vēl nervus kutinošāks. No sliktām domām jau grūti izvairīties, vienīgais mans glābiņš ir apziņa, ka braucot uz Meksiku arī bija lielie šausmu stāsti par cūku gribu, bet beigu beigās nekā tur nebija. Tā nu es cīnos ar sevi un sliktajām domām un vispār ceru, ka mūs ielaidīs lielajā, varenajā cerību un iespēju zemē (ironija).
Vispār, apsveicu visus ar 1. maiju! Ziema tik ļoti vilkās, tik ļoti biju aizņemta ar tās ienīšanu, ka nemaz nepamanīju - atskrējis pirmais maijs! Un pēc 8 dienām jau dzimšanas diena!
Vispār dzīve ir skaista, nemaz nevajag nekādas mega pārmaiņas, lai to saprastu. Vajag tikai mazu devu saules staru un "es tevi mīlu" austiņā, vienalga, vai tas ir no otrās pusītes, mammas vai draudzenes. Enjoy! |
|
|
| |
[Apr. 12th, 2011|02:17 pm] |
|
Maniem vecākiem ir mājdzīvnieks. Jeb kā viņi to sauc - eksperiments. Uz palodzes jau kopš septembra stāv ābols. Rimi pirktais zaļais ābols. Un stāv kā stāvējis - zaļš, ciets, spīdīgs. Es jau brīdināju, ka tik kādu nakti kaut kas neizlien no tā ābola un neielien guļošajam papum un mammai ausī. Apple aliens!! |
|
|
| |
[Mar. 16th, 2011|12:47 pm] |
|
Baigais gaidīšanas laiks. Tāda sajūta, ka esmu iesprūdusi brīdī, kurā tikai gaidu gaidu gaidu.. Gaidu īsto pavasari, kad varēšu staigāt kediņās un vieglā jaciņā. Gaidu vasaru. Gaidu braucienu uz Itāliju. Gaidu pārmaiņas. Mhm, pārmaiņas! |
|
|
| |
[Feb. 15th, 2011|04:44 pm] |
|
Ja es būtu godīga pret sevi, tad es būtu nelaimīga. Ja es būtu godīga pret citiem, citi būtu nelaimīgi. Kas ir briesmīgāk? |
|
|
| |
[Feb. 10th, 2011|02:22 pm] |
Esmu īsta saules baterija. Šodien, neskatoties uz to, ka mīļotais ir devies četru dienu darba gaitās uz Krieviju, man ir laba oma, jo spīd saule. Ir enerģija un ir optimisms, tas nekas, ka grādi mīnusos, saule ir un paliek saule.
Vispār galvā čum un mudž no lietām, kuras jāpaspēj izdarīt. Tam visam pa vidu vēl jāizārstējas, bet kā lai izārstējas, ja nav laika sēdēt mājās? Galvā griežas datumi un termiņi, - līdz kuram jāpaspēj uztaisīt rentgens, līdz kuram jāizvācas no Strēlnieku ielas, kad jāsarunā mēbeļu busiņš, kad ir pēdējais brīdis, lai rezervētu viesnīcu Ņujorkā, tam visam pa vidu vēl jānoķer īstais pavasara atlaižu brīdis slēpošanas tērpa iegādei, citādi aprīlī varēšu šļūkāt Alpos ar džinsām. Uh. Visam sarakstam ir viens kopsaucējs - nauda. Un kur lai tam visam dabū naudu? :) |
|
|
| |
[Jan. 25th, 2011|01:28 pm] |
|
Šodien esmu slinka bez gala. Neko vairāk par "gribu to un gribu šito" twitterī ierakstīt neizdodas. |
|
|
| |
[Jan. 14th, 2011|10:31 am] |
|
Kā man iet, jūs jautāsiet? Vispār, ja pavisam godīgi, tad man iet labi. Šis gads iesācies necerēti veiksmīgs, plānojas visādas pārmaiņas, ceļojumi, notikumi, par kuriem domājot vien, nevar ieslīgt pelēcīgās ziemas rutīnā. Bet es nestāstīšu neko sīkāk, kamēr tas nav noticis, jo dzīve mani izmācījusi nesapriecāties par agru. |
|
|
| |
[Jan. 3rd, 2011|11:45 am] |
| [ | music |
| | Stateless - Bloodstream | ] |
Jaunais gads sagaidīts. Vienmēr pēc Jaunā gada iestāšanās mani pārņem trulums un jūtos vēl nomāktāka nekā parasti. Tas laikam tāpēc, ka viss gadu mijas priecīgais satraukums un gaidas ir noplakušas līdz ar paģirām un atlicis tikai pelēkais sniega trulums un realitātes apziņa, ka arī šis nebūs nekas īpašs un ka patiesībā nekas nemainīsies pats no sevis. Tā nu es sēžu kā jau parastā pirmdienā, dzeru savu parasto ik brīvdienas kafiju ar pienu, gaidu savu kārtējo jauno seriāla sēriju un klausos mūziku.
Nepamet tā apziņa, ka jāsāk strādāt pašai ar sevi. Tā nu pēc ārsta slēdzieniem par manu kaiti, mans mīļotais sajutās tik vainīgs pie tā, ka sarunāja man seansus RigaBrain smadzeņu treniņu centrā. Līdz šim kaut kā skeptiski uz to noraudzījos, bet tas tāpēc, ka līdz galam neizpratu šī procesa būtību. Tagad es vairs neiedziļinos tajā, es vienkārši izbaudu, jo nekas cits man nav atlicis. Kā nekā, labāk ir pamēģināt, nekā sēdēt, pukstēt un neko nedarīt. Ja nu tas nostrādā, es izveseļojos un viss ir skaisti un jauki?
Gribas vasaru, jā, Ziemassvētki un Jaunais gads sagaidīti, tad nu sniegs un ziema man vairs nav vajadzīgi, nu, izņemot aprīļa sākumu Itālijā, jo brauksim slēpot uz Livigno. Yess! |
|
|
| |
[Dec. 21st, 2010|02:13 pm] |
Es noteikti nevarētu strādāt dāvanu saiņošanas punktos. Mans princips ir - ai, gan jau būs labi! Bet nesaiņot nedrīkst, jo dāvanas izņemšana no saiņošanas papīra ir daļa no dāvanas saņemšanas prieka. Tā kā - būs jau labi!
Gandrīz visas dāvanas jau nopirktas. Mūsu ģimenē valda praktiskuma princips. Ja ir īpašas vēlmes, tad cenšamies tās piepildīt, ja nav, tad domājam paši. Vislielākā problēma šogad ir mamma - viņai neko nevajagot, bet pati izdomāt neko vairs nevaru. Gribas ko mīļu un jauku. Piemēram, pagājšgad es mammai, kā lielai medus mīlei uzdāvināju pilnu grozu ar burciņām no dažādām medus šķirnēm, ko biju pasūtījusi un sameklējusi caur paziņām un katrai burciņai virsū uzlīmēju kādu dzejolīti un novēlējumu, medu ēdot. Kā ko tādu lai vairs pārspēj? Ko jūs dāvināt savējiem? |
|
|
| |
[Dec. 16th, 2010|12:11 pm] |
|
Šodien iesim uz nakts zoo, dzersim karstvīnu un pēcāk ļausimies dejām Pienā. Gribas jauku vakaru. |
|
|
| |
[Dec. 15th, 2010|02:09 pm] |
| [ | music |
| | Robbie Williams - Long Walk Home | ] |
Šodien beidzot pamodos mājās - savā gultā, zem savām smagajām segām. Nebiju te nakšņojusi kādu nedēļu, tāpēc no rīta, modinātājam zvanot, izdomāju, ka uz darbu neiešu (Jā, es tā drīkstu!). Tā nu nogulēju kopumā savas divpadsmit stundas un beidzot, izlienot no siltās migas, jutos tā, it kā kāds man būtu ar kaut ko smagu iedevis pa galvu. Nu nekas, kafija, ikrīta klikšķi pa tīmekļa vietnēm un esmu pamodusies.
Jums liekas, ka dažreiz runāju ar savu devu ironijas? Nepārmetiet man, jo izskatās, ka ironija ir viss, kas man ir atlicis. Kāpēc? - Lūdzu nelieciet man atklāt visu savu slimības grāmatiņu, varu tikai pateikt, ka pēdējais ieraksts nav no tiem iepriecinošākajiem. Cik ironiski, jo šo diagnozi var ārstēt tikai priecājoties. Hah. Tā nu lai novērstu iespējamus pārpratumus nākotnē, ja nu manā grāmatiņā parādās ieraksti par atmiņas zudumiem (jo tas tik vēl trūka!), ierakstīšu vismaz daļiņu no tā, kas man jādara, lai nenonāktu psihoterapeita krēslā.
Tad nu lūk, man ir jāpriecājas, jātic sev, jābūt pozitīvai (hah!), vispār jātic, jāmaina darbs, jāmaina dzīvesvieta (savas smagās segas ņemšu līdzi!), jāmaina cilvēki sev apkārt (!?!?!), jāatpūšas, jāsēž vannās, jāpeldas, jādzīvo harmonijā (?), es jau teicu, ka jāpriecājas? Bļin, tā atmiņa.. Izskatās, ka šogad vēstule Ziemassvētku vecītim būs gara.
|
|
|
| |
[Dec. 14th, 2010|03:37 pm] |
|
Ir tā, ka nav jau nemaz tik kardināli daudz kas jauns noticis. Šis tas jau ir, bet vairāk ir tas, kas sakrājas iekšā. Pārdomas, sajūtas, pārdzīvojumi - tas viss aug, un it kā gribas padalīties, uzrakstīt un pastāstīt, bet vienmēr liekas,- nu kam tad tas interesēs, ka man ir tas un šitas, bet gribētos tā un šitā. Un vienmēr liekas, ka tās sajūtas ir pa smagu, lai par tām vēl runātu un dalītos. Vajag, lai paiet laiks, vajag apdomāt un saprast kaut ko pašai. Beigās tas viss krājas un netiek izlaists uz āru, krājas un krājas līdz vienu brīdi tu izvemies vai vismaz sabrūc un izplūsti kā lielā ūdenskritumā, bet kad nomierinies, tas viss, kas bijis, kļuvis tik nenozīmīgs, ka vairs patiešām nav vērts par to runāt. |
|
|
| as a reminder |
[Dec. 10th, 2010|02:41 pm] |
|
You should't give up on someone you can't go a day without thinking about. |
|
|
| Gribulītis |
[Nov. 16th, 2010|02:44 pm] |
|
Iekšā mazs gribulītis sēž un grib. Kašājas gar sieniņām un laužas ārā. Gribu gribu gribu! Tam aiz muguras arī mazs kāpēcītis tup un izbļauj visas pasaules netaisnības ar daudziem maziem Kāpēc kāpēc kāpēc? |
|
|
| |
[Oct. 4th, 2010|05:21 pm] |
| [ | music |
| | The Source ft Candi Staton - You`ve Got The Love | ] |
Mētāju no rokas rokā Nīčes Zaratustru un nespēju noticēt, ka atkal esmu atgriezusies pie tā paša, pie kā bakalaura ceturtajā kursā nosolījos nekad vairs neagriezties. Bet varbūt tā ir labāk. Dažreiz cilvēks pats nezin, kas viņam nāks par labu. Varbūt ir labi sevi nedaudz piespiest. Katrā ziņā es to daru brīvprātīgi, jo ir patīkami apzināties, ka man ir izvēle. |
|
|