|
May. 1st, 2011|05:00 pm |
Man patīk šādas svētdienas - blakus kūp saldas kafijas krūze, uz rakstāmgalda stāv saraksts ar darāmajiem darbiem, bet es esmu iegrimusi mīļāko filmu soundtrackos un nemaz nesteidzos, tikai sēžu un prātoju, ka jāsāk kaut kas darīt. Tik bieži gribas saņemties un kaut ko uzrakstīt, īpaši ģeniālas domas rodas pirms miega, bet no rīta pamostoties viss ir vai nu pazudis, vai liekas bezjēdzīgs un tizls, nevis tik dziļš un skaists, kā iemiegot licies.
Cik ļoti man patīk ceļot, tik ļoti man nepatīk ceļojumu gaidīšana - man kā nepacietīgam cilvēkam tās ir kā mocības. Īpaši ja jāklausās ziņās šausmu lietas par tornado un citām dabas kataklizmām, kas mūs varētu sagaidīt, tad tas gaidīšanas posms ir vēl nervus kutinošāks. No sliktām domām jau grūti izvairīties, vienīgais mans glābiņš ir apziņa, ka braucot uz Meksiku arī bija lielie šausmu stāsti par cūku gribu, bet beigu beigās nekā tur nebija. Tā nu es cīnos ar sevi un sliktajām domām un vispār ceru, ka mūs ielaidīs lielajā, varenajā cerību un iespēju zemē (ironija).
Vispār, apsveicu visus ar 1. maiju! Ziema tik ļoti vilkās, tik ļoti biju aizņemta ar tās ienīšanu, ka nemaz nepamanīju - atskrējis pirmais maijs! Un pēc 8 dienām jau dzimšanas diena!
Vispār dzīve ir skaista, nemaz nevajag nekādas mega pārmaiņas, lai to saprastu. Vajag tikai mazu devu saules staru un "es tevi mīlu" austiņā, vienalga, vai tas ir no otrās pusītes, mammas vai draudzenes. Enjoy! |
|