|
Dec. 15th, 2010|02:09 pm |
Šodien beidzot pamodos mājās - savā gultā, zem savām smagajām segām. Nebiju te nakšņojusi kādu nedēļu, tāpēc no rīta, modinātājam zvanot, izdomāju, ka uz darbu neiešu (Jā, es tā drīkstu!). Tā nu nogulēju kopumā savas divpadsmit stundas un beidzot, izlienot no siltās migas, jutos tā, it kā kāds man būtu ar kaut ko smagu iedevis pa galvu. Nu nekas, kafija, ikrīta klikšķi pa tīmekļa vietnēm un esmu pamodusies.
Jums liekas, ka dažreiz runāju ar savu devu ironijas? Nepārmetiet man, jo izskatās, ka ironija ir viss, kas man ir atlicis. Kāpēc? - Lūdzu nelieciet man atklāt visu savu slimības grāmatiņu, varu tikai pateikt, ka pēdējais ieraksts nav no tiem iepriecinošākajiem. Cik ironiski, jo šo diagnozi var ārstēt tikai priecājoties. Hah. Tā nu lai novērstu iespējamus pārpratumus nākotnē, ja nu manā grāmatiņā parādās ieraksti par atmiņas zudumiem (jo tas tik vēl trūka!), ierakstīšu vismaz daļiņu no tā, kas man jādara, lai nenonāktu psihoterapeita krēslā.
Tad nu lūk, man ir jāpriecājas, jātic sev, jābūt pozitīvai (hah!), vispār jātic, jāmaina darbs, jāmaina dzīvesvieta (savas smagās segas ņemšu līdzi!), jāmaina cilvēki sev apkārt (!?!?!), jāatpūšas, jāsēž vannās, jāpeldas, jādzīvo harmonijā (?), es jau teicu, ka jāpriecājas? Bļin, tā atmiņa.. Izskatās, ka šogad vēstule Ziemassvētku vecītim būs gara.
|
|