| 238 (žēl tās stulbās aitas) |
[21. Jan 2021|11:17] |
negaidīju, ka es no savējiem būšu otrā, kas sabruks. pirmā, protams, bija mūsu galvenā ekstraverte, kurai jau ļoti sen ir ļoti grūti.
es dzīvoju tikai citiem cilvēkiem. tagad to nav, un bez ārēja stimula es nonāku apātijā. negribas pilnīgi neko, darbi stāv, šomēnes priecāšos, ja izdosies sakasīt nākamā mēneša rēķiniem. vairs neklausos grāmatas, neskatos filmas, ēdu arvien sliktāk. savas divas atļautās mājsaimniecības satieku reti, un arī tas mani vairs nespēj uztraukt. šodien, iespējams, atcelsies sarunātā tikšanās (pamatotu iemeslu dēļ!). jūtu sevī lielas skumjas par to, bet netieku tām klāt. pateicos pms par to, ka varu paraudāt. tagad gan es cilvēku un pieskārienu trūkuma dēļ esmu raudājusi arī ārpus pms. bet man tā raudāšana skaitās burtiski "notecēja divas asaras". gribētos prast izkaukties, neglīti izpinšķēt ārā to saspringumu no sevis.
agrāk man likās, ka klišeja "staigā kā dzīvnieks krātiņā" ir tikai metafora ieslodzījuma sajūtai. bet es staigāju. pastāvu pie viena loga, pagrozos, tad eju pie otra. stāvu istabas vidū vairākas minūtes un blenžu nekurienē. ne uz ko nevaru koncentrēties. ir apnikums un trauksme vienlaicīgi. ļoti ātri nogurstu. pilnīgi viss iekšā ir tāds sastāvējies, nekustīgs un neiekustināms.
būdama šajā stāvoklī, domās kļūstu netaisnīga pret draugiem. man neizmērojami skauž tas, ka viņiem visiem ir kāds blakus. es esmu vienīgā, kas ir patiešām single un patiešām viena. vakar draudzene garāmejot izmeta vārdus "man šobrīd cilvēku pietiek", un man ir dusmas uz sevi par to, cik ļoti tie iedūrās. nav taisnīgi īgņoties uz draugiem par to, ka viņi jūtas normāli un atklāti man to saka. es negribu, lai, ar mani runājot, jāpiedomā pie vārdiem. tāpēc es jau tagad atvainojos par to, ka tev šis bija jālasa.
un, protams, visu laiku prātā skan: "nu kas ir, tu nevari vienkārši saņemties, stulbā aita?!"
bet man ir aizdomas, ka nevaru. |
|
|
| Comments: |
Arī man paliek arvien grūtāk, lai arī nav pat salīdzināmi ar to, kā ir tiem, kas ir vieni. Tāpēc vakar arī impulsīvi uztaisīju to video zvana eventu. Tas gan nav tas pats - nav pat tuvu tam, ko vajag, bet tieši tagad janvārī ir sajūta, ka visi esam iegrimuši tik dziļi mājsēdē kā purvā.
Es to jūtu sarunās, tematos, kādus esam ar mieru apspriest čatos, jūtu pasivitātē, kas kā mitrs dvielis smacē visu komunikāciju. Kaut kā lēni un smagi viss nāk. Tas, kas atnāk, arī ir kā caur miglu. Neaizsniedzas līdz galam.
Man mājās viss tiešām ir labi un harmoniski, bet septembrī atjaunotajā dzīves ekselī redzu, ka vīram garastāvoklis turas, kā bijis, bet man lēni, lēni slīd uz leju ar katru dienu. It kā jau nekas slikts nenotiek. Vienkārši nav spēka.
Ar to visu es gribēju pateikt - tā ir. Ir grūti un grūtāk.
jā, arī virtuālā komunikācija šobrīd grimst. liekas, ka it viss, ieskaitot sarunas, prasa arvien vairāk spēka. videozvani man tikai atgādina par to, cik vientuļa es jūtos, bet ar tiem ir labāk nekā bez.
turies tu arī.🖤
💛 It's legit. It's just very hard, a hard thing for a human being to undergo.
Tu neesi viena, un šīs ir ļoti legit sajūtas. Es varu pielikt +1 pie visa, ko raksti. Vienīgais, kas varbūt nedaudz palīdz, ir doma, ka šādi nebūs mūžīgi, pat ja vairs nevar sagaidīt, kad beidzot kļūs labāk. Samīļoju
paldies.🖤 es plānoju sākt vairāk pārkāpt noteikumus (saprāta robežās, protams) un iet ciemos pie draugiem, citādi tiešām nezinu, kas ar mani notiks.
pilnīgi normāli un saprotu. ja man nebūtu heroīna, es droši vien arī jau jūgtos. "vienkārši saņemties cilvēkus" izklausās pēc dzejoļa. ko tas vispār nozīmē? | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}