Arī man paliek arvien grūtāk, lai arī nav pat salīdzināmi ar to, kā ir tiem, kas ir vieni. Tāpēc vakar arī impulsīvi uztaisīju to video zvana eventu. Tas gan nav tas pats - nav pat tuvu tam, ko vajag, bet tieši tagad janvārī ir sajūta, ka visi esam iegrimuši tik dziļi mājsēdē kā purvā.

Es to jūtu sarunās, tematos, kādus esam ar mieru apspriest čatos, jūtu pasivitātē, kas kā mitrs dvielis smacē visu komunikāciju. Kaut kā lēni un smagi viss nāk. Tas, kas atnāk, arī ir kā caur miglu. Neaizsniedzas līdz galam.

Man mājās viss tiešām ir labi un harmoniski, bet septembrī atjaunotajā dzīves ekselī redzu, ka vīram garastāvoklis turas, kā bijis, bet man lēni, lēni slīd uz leju ar katru dienu. It kā jau nekas slikts nenotiek. Vienkārši nav spēka.

Ar to visu es gribēju pateikt - tā ir. Ir grūti un grūtāk.

(Reply to this) (Thread)

jā, arī virtuālā komunikācija šobrīd grimst. liekas, ka it viss, ieskaitot sarunas, prasa arvien vairāk spēka. videozvani man tikai atgādina par to, cik vientuļa es jūtos, bet ar tiem ir labāk nekā bez.

turies tu arī.🖤

(Reply to this) (Parent)