smieklīgi vispār, bet man laikam ir vienkārši jāiet gulēt. ne uz grīdas vai peļķē, bet gultā zem segas.
es nesaprotu, ko tu man saki. :D

par to psiheni - jā, nu, es jau gribētu, lai kāds man pasaka, ka man ir depresija vai kas tāds, jo tas uzreiz dotu man attaisnojumu nevilkt ārā galvu no pakaļas. viss, kas šis ir, ir mans brīnišķīgais paradums ignorēt problēmas tik ilgi, līdz tās sagāžas uz galvas, rada stresu un tad stress, loģiski, rada nogurumu.
bet man jau atkal, protams, vajadzēja par to kaut kur dramatiski pasūdzēties, lai dabūtu pretī žēlumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es nezinu, vai tas uz mani tā iedarbotos, ja jau pašā sākumā neuzskatu, ka man tur vajadzētu atrasties. es eju uz terapiju, man ir tikai pašvērtējuma problēmas, nevis kaut kādas diagnozes, es eksistēju diezgan normāli. vēlmi nošauties nekad neesmu jutusi. ja nu es nonāktu psihenē, tad pie pirmās nojausmas, ka viņi mani tomēr neņems, es atvainotos un pazustu - un nekad vairs nerādītos tajā ielā.

un ir jau dzirdēti arī labi stāsti. par to, kā paciemošanās slimnīcā cilvēkus ir glābusi, jo citādi viņi tiešām aizietu bojā.

godīgi sakot, pēc tevis teiktā man tagad pat drusciņ gribētos tur kādas pāris dienas paciemoties. zinātnes vārdā (t.i. man vienkārši interesē).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paldies, ka padalījies ar pieredzi!
es gan dzīvoju pārmetumos - pašpārmetumos -, tāpēc šāda aizbēgšana man neko nemainītu, ha. bet ir vērtīgi dzirdēt dažādus skatus no malas.

(Reply to this) (Parent)